Neiet hl2, ko mēģinu tagad uzinstalēt. Nevaru atrast normālu instal failu. Nu sviests..

Tikko ieraudzīju oranžajā portālā vienai pazīstamai profilā linku uz viņas blogu.


Diez, cik svarīgi ir, lai manu blogu lasa pazīstamie? Pagaidām nevienam neesmu šo devusi un arī neplānoju to darīt... kā nekā es te rakstu vairāk vai mazāk atklāti, un domas, ko izsaku, vieniem var nepatikt, citiem atkal pārāk patikt...

Kāpēc vispār pazīstamiem kaut kas tāds būtu jālasa?

Vakar pēc ilgiem laikiem atkal notika lekcijas, uz kurām aizgāju - šoreiz jau, atšķirībā no iepriekšējiem trim gadiem, viena - un satikos tur ar draudzenēm. Sen neredzētas dažas no viņām bija, savukārt ar vienu bija jāparunā par viņas nesenajiem piedzīvojumiem darba darīšanās, un tā nu mēs izdomājām pēc lekcijām doties ēst picu. Tas bija apmēram ap 19:00 vakarā, turklāt piektdienas vakarā... kad nākamajā dienā man bija lekcijas. Tātad neko iespaidīgu tāpat nevarētu pasākt.

Tad nu lūk... paēdām picu un izdomājām, ka jāiet pie vienas uz mājām spēlēt kaut kādas galda spēles. Pa ceļam paņēmām aliņu, dāvanas, kuras draudzene no darba darīšanām bija atvedusi, un gājām, bet man jau bija nelāga priekšnojauta. X apvainojās. Es viņam zvanīju, lai pabrīdinātu, ka būšu mājās vēlāk, un jau tad varēja manīt, ka kaut kas nebija labi, bet viņš neko neteica. Ilgi mocījos, domāju - jāiet mājās, jānoskaidro, kas par lietu... bet galu galā tomēr nolēmu, ka tāpat tik reti izeju no mājas, tāpēc tagad jāpaliek, kur esmu. Ja būtu aizgājusi, tad mājās arī pavadītu drūmu vakaru, turklāt X jau zināja, kur esmu.

Atgriezos 00:15, un viņš jau gulēja. Jau. Modināt īsti nemēģināju, bet, nu... apvainojies cilvēks ir apvainojies pat miegā. Un šorīt pamodos ar dīvainu atklāsmi - man kaut kā vienalga... es viņam uzprasīju īsi un konkrēti, lai zinātu problēmas pamatu, un viņš man izstāstīja (ka bija domājis, ka pie mums kaut kas notiks, bet tā vietā viņam vienam bija jāsēž mājās). Bet es neko no tā nevarēju zināt, jo nekas man netika teikts, un visbeidzot... līdzi jau viņš tika aicināts uz picu. Uz šo aicinājumu vēl lekciju laikā saņēmu visnotaļ jokainu "nē". Neviens viņam šoreiz neko nav nodarījis. Man apnicis skaidroties, mēģināt uzlabot situāciju... tāpat mums katram ir sava dzīve. Es viņam pāri nedaru nekādā veidā, un tas ir labākais, ko šādā situācijā varu piedāvāt.

Tikko oranžajā portālā uzgāju kārtējo "drauga" profilu, kurš (pareizāk, kura) nesen laulības ostā iestūrējis. Nu sūda būšana. Skaudība? Es nez, mož arī. Lai gan nē... drīzāk aizvainojums. Tik jauna kā tagad, protams, negribu apprecēties, bet sajūta tāda, it kā nekad neatradīšu nevienu, kas vispār gribētu ar mani to darīt. Tas tā laikam tāpēc, ka X taisās braukt prom, un ir skaidri zināms, ka mūsu ilgstošajām 3 gadu attiecībām pienāks sausas, faktiski tukšas beigas, kas it kā teiks - šis laiks jau neko nenozīmēja. Tas jau nekas, ka varējām nodzīvot kopā visu šo laiku, joprojām būt laimīgi... gluži vienkārši šis ir cilvēks, kuru es gribētu, bet laikam nekad nevarēšu apprecēt.

Tas šķiet nopietns lēmums. Tikai izrādījos... nu jā, laikam man jāgaida kāds cits. Cik neticami, ka kādu citu sagaidīšu.. tāpat kā pirms 3 gadiem un 3 mēnešiem likās neticami, ka kāds vispār jelkad gribēs būt ar mani kopā.

Esmu mazliet apmaldījusies sajūtās šovakar. Mājās to visu varētu sakārtot, norimt... ar brāļiem iedzert kafiju, pamuļķoties... parunāties ar mammu, aizvest viņai kādu gardumu...
Bet, nu, šodiena vismaz nav tik drūma vairs. Dabūju algu, nu jau atkal iet kā cilvēkam... X priecīgāks, arī ar VJN direktori par studiju "finansēšanas" iespējām parunājām... varbūt būs labi. Bet mājās vienalga gribas.


Mājas

Neizdzisīs Greizie Rati
Neizdzisīs Gulbja spārns
Izstiept roku varēsim
Vienmēr būs, ko noglaudīt

Vienmēr būs, kur ieskatīties
Vienmēr būs, kas mājās ved
Viļņos pīlādži zem zvaigznēm
Silti naktī mājas skaus

Liegi šūpos bērzu birzs
Kā pēc lietus smaržos ābeles
Dienas saulē sasilušu
Mīļo zemi naktī pēdas mīs

Pat, ja kādreiz vārdi klusīs
Pat, ja aizaugs taciņas
Vienmēr paliks atmiņas
Zvaigznes ceļu parādīs

Neizdzisīs Greizie Rati
Neizdzisīs Gulbja spārns
Un pat laikmeti man neatņems
Tās mājas tur, zem pīlādžiem.

Šo ir doma uzlabot, pieslīpēt un iedot Domenikai, lai pamēģina uzdziesmot...

Šodien biju uz pirmo īsto dziedāšanas nodarbību, un tā mani pildīja ar vieglu, gaisīgu, eiforisku prieciņu, kurš gan vairāk līdzinājās tādai bēgšanai no skumjām... jo, atnākot mājās, jau atkal sagaidīja depresīvā ikdiena.

Bet nu par visu pēc kārtas. Dziedāšana sevi attaisnojusi jau pēc pirmās nodarbības. Visu kora laiku neuzzināju par dziedāšanu tik daudz kā šodien. Bez tam arī jutos pārsteidzoši brīva, lai gan, protams, pašas augstākās notis tomēr nevarēju labi paņemt, bet tas nekas. Pasniedzēja bija sajūsmā par mani. Viņa ātri manīja, ka esmu pašvērtējuma ziņā problemātiskais cilvēciņš, un drošināja mani. Vislabāk man patika viņas doma, ka dziedātājai, izejot uz skatuves, jābūt kā karalienei - laipnai, pretimnākošai, pret skatītājiem draudzīgai, jo viņa taču ir nākusi klātesošos iepriecināt. Un vienalga, ko pārējie domā, par par mazajām neveiksmītēm, kas var atgadīties ikvienam. Vārdu sakot, pasniedzēja man stāstīja tādas lietas, kādas sen nebiju dzirdējusi par sevi, un tieši šī iemesla dēļ gribas iegaumēt viņas sacīto. Varu un gribu būt zvaigzne. Nevis visu mīlēta un dievināta, bet tāda maza, viegli spīdoša, bet tomēr... prieku sniedzoša.

Tāpat arī uzzināju, ka pastāv iespēja - VJN man var apmaksāt mācības, jo strādāju pašvaldības uzņēmumā. Ejot mājās no dziedāšanas aprunājos ar Agnesi, un viņas teiktais viesa cerības. Rīt pat iešu direktorei to izprasīt. Varbūt kaut kas sanāks. Bet domāt par to negribas.

Nu un tad es pa lielo vēju atnācu mājās. Biju priecīga, gribēju priekā dalīties, bet atradu X jau atkal nelaimīgu, nerunīgu... prieks uzreiz izgaisa. Gribējās palīdzēt, gribas arvienu kaut ko darīt viņa labā, bet sāku no tā nogurt. Iespējams, manu emocionālo "pagrimumu" laikā viņš jutās tāpat. Bet viņam jau neko nevar pārmest. Es daru, ko varu, kas šķiet pareizākais - esmu jauka, laipna, cenšos nedarīt neko tādu, kas viņam varētu raisīt kaut mazākās negatīvās emocijas. Negribas domāt, ka tā iztukšoju sevi, un, ja arī, tad atpūtīšos un piepildīšos tad, kad viņš būs jau prom.

http://www.rainymood.com/
+
http://www.teamquitter.com/phpBB2/viewtopic.php?p=318332&sid=7c5d64a6be605370293536b8dc1d47b7

Šodien ir tā diena. Šodien jāiet un jāapzinās fakts, ka neesmu nekas īpašs, vien tārpiņš, kas velk dzīvību.

Izlidot no budžeta vietas pēdējā semestrī pirms augstskolas beigšanas ir nožēlojami. Tas jāatzīst - faktiski tagad būs jāmaksā par stresu un nevajadzīgi izķēzītajām stundām, ko sagādās bakalaura darba rakstīšana. Biju cerējusi pie tā nopietni pastrādāt, bet tagad jau vairs nav ne gribēšanas, ne varēšanas. Vispār, ja tā iedziļinās, situācija ir traģiska.

• Man nav naudas, par ko apmaksāt vajadzīgo summu, tātad jāņem kredīts. BET - man nav galvotāja.
• Cik pretīga sajūta, kad esi darījis labāko, no sirds pūlējies un centies, un viss ko tev beigās pasaka - maksā!
• Augstskolās labās atzīmes pelna tikai tie, kas pasniedzējiem jau pirmajā semestrī iepatikušies. Citi kadri var rāpties pa sienu augšā, bet nekad nepārkāps viduvējības robežu.
  
• Un vispār jūtos kā apkaunojums pati sev.

Vispār dienā, kad šo uzzināju, gribēju pinkšķēt un iedzēru rozā mīlulīti. Rokas trīcēja. Faktiski izejas nav, tas kredīts būs jāņem, bet es tā negribēju sev šo slogu, vienmēr lepojos ar sevi un savu ģimeni, ka mums izdevies par katru cenu izvairīties no šīs mūsdienu patērētāju slimības - kredīta. Bet jau atkal - esmu tāda pati kā pārējie, nav tiesību ne ar ko atšķirties. Laikam jāmeklē pārdevējas darbs un jānosēž tur visa dzīve.
Nē, nu labi, tik traki arī nav. Man vismaz ir darbs, kurš man patīk, bet ar pusslodzes algu diemžēl neizdzīvošu, tāpat kā maksas idiņi nevar pretendēt uz stipendiju, tātad atkal 70ls nost no ikmēneša ienākumiem. Ar to šajā pilsētā nevar izdzīvot. Nav tik traki, she says... ir traki. Ir. Visa dzīve grūst kopā, un nav, kam lūgt palīdzību.

Šodien manas mammas vārda diena. Laikam tāpēc tā īpašāk - tik īpaši, ka beidzot saņēmos izdarīt ko tādu kā bloga radīšana.

Pirmo ierakstu laikam gribas veltīt nedaudz tādai kā savu domu sakārtošanai, tādai kā izskaidrošanai pašai sev, kāpēc esmu uztaisījusi šo blogu, ko no tā sagaidu... uztaisīju tāpēc, ka pirms laika pārstāju rakstīt savu privāto dienasgrāmatu un tomēr jūtu, ka trūkst šī procesa, šīs ikdienišķās domu sakārtošanas, lai gan pati sev to visu biju padarījusi pārāk sarežģītu. Tagad varbūt būs citādi. Tagad arī tāds laiks, ka prātā ļoti daudz domu, paredzamas daudz bēdas, daudz stresa un problēmu, un būs vajadzīga kaut kāda platforma, kur visas šīs emocijas izlikt. Kāpēc publiski, kāds varētu pajautāt. Nu... godīgi sakot, ceru, ka kādreiz kāds šim te arī nejauši uzdursies un varbūt varēs palīdzēt. Ar sīku padomiņu, ar spērienu pa pakaļu, ar uzslavu... vienalga, ko, jo ne vienmēr draugi un pārējie līdzcilvēki to varēs. Ja arī neviens šo neuzies, arī labi - vismaz būšu sevi izlikusi un, gluži kā senajās dienās, atkal guvusi kaut nelielu skaidrību.