Vakar pēc ilgiem laikiem atkal notika lekcijas, uz kurām aizgāju - šoreiz jau, atšķirībā no iepriekšējiem trim gadiem, viena - un satikos tur ar draudzenēm. Sen neredzētas dažas no viņām bija, savukārt ar vienu bija jāparunā par viņas nesenajiem piedzīvojumiem darba darīšanās, un tā nu mēs izdomājām pēc lekcijām doties ēst picu. Tas bija apmēram ap 19:00 vakarā, turklāt piektdienas vakarā... kad nākamajā dienā man bija lekcijas. Tātad neko iespaidīgu tāpat nevarētu pasākt.

Tad nu lūk... paēdām picu un izdomājām, ka jāiet pie vienas uz mājām spēlēt kaut kādas galda spēles. Pa ceļam paņēmām aliņu, dāvanas, kuras draudzene no darba darīšanām bija atvedusi, un gājām, bet man jau bija nelāga priekšnojauta. X apvainojās. Es viņam zvanīju, lai pabrīdinātu, ka būšu mājās vēlāk, un jau tad varēja manīt, ka kaut kas nebija labi, bet viņš neko neteica. Ilgi mocījos, domāju - jāiet mājās, jānoskaidro, kas par lietu... bet galu galā tomēr nolēmu, ka tāpat tik reti izeju no mājas, tāpēc tagad jāpaliek, kur esmu. Ja būtu aizgājusi, tad mājās arī pavadītu drūmu vakaru, turklāt X jau zināja, kur esmu.

Atgriezos 00:15, un viņš jau gulēja. Jau. Modināt īsti nemēģināju, bet, nu... apvainojies cilvēks ir apvainojies pat miegā. Un šorīt pamodos ar dīvainu atklāsmi - man kaut kā vienalga... es viņam uzprasīju īsi un konkrēti, lai zinātu problēmas pamatu, un viņš man izstāstīja (ka bija domājis, ka pie mums kaut kas notiks, bet tā vietā viņam vienam bija jāsēž mājās). Bet es neko no tā nevarēju zināt, jo nekas man netika teikts, un visbeidzot... līdzi jau viņš tika aicināts uz picu. Uz šo aicinājumu vēl lekciju laikā saņēmu visnotaļ jokainu "nē". Neviens viņam šoreiz neko nav nodarījis. Man apnicis skaidroties, mēģināt uzlabot situāciju... tāpat mums katram ir sava dzīve. Es viņam pāri nedaru nekādā veidā, un tas ir labākais, ko šādā situācijā varu piedāvāt.