Šodien biju uz pirmo īsto dziedāšanas nodarbību, un tā mani pildīja ar vieglu, gaisīgu, eiforisku prieciņu, kurš gan vairāk līdzinājās tādai bēgšanai no skumjām... jo, atnākot mājās, jau atkal sagaidīja depresīvā ikdiena.

Bet nu par visu pēc kārtas. Dziedāšana sevi attaisnojusi jau pēc pirmās nodarbības. Visu kora laiku neuzzināju par dziedāšanu tik daudz kā šodien. Bez tam arī jutos pārsteidzoši brīva, lai gan, protams, pašas augstākās notis tomēr nevarēju labi paņemt, bet tas nekas. Pasniedzēja bija sajūsmā par mani. Viņa ātri manīja, ka esmu pašvērtējuma ziņā problemātiskais cilvēciņš, un drošināja mani. Vislabāk man patika viņas doma, ka dziedātājai, izejot uz skatuves, jābūt kā karalienei - laipnai, pretimnākošai, pret skatītājiem draudzīgai, jo viņa taču ir nākusi klātesošos iepriecināt. Un vienalga, ko pārējie domā, par par mazajām neveiksmītēm, kas var atgadīties ikvienam. Vārdu sakot, pasniedzēja man stāstīja tādas lietas, kādas sen nebiju dzirdējusi par sevi, un tieši šī iemesla dēļ gribas iegaumēt viņas sacīto. Varu un gribu būt zvaigzne. Nevis visu mīlēta un dievināta, bet tāda maza, viegli spīdoša, bet tomēr... prieku sniedzoša.

Tāpat arī uzzināju, ka pastāv iespēja - VJN man var apmaksāt mācības, jo strādāju pašvaldības uzņēmumā. Ejot mājās no dziedāšanas aprunājos ar Agnesi, un viņas teiktais viesa cerības. Rīt pat iešu direktorei to izprasīt. Varbūt kaut kas sanāks. Bet domāt par to negribas.

Nu un tad es pa lielo vēju atnācu mājās. Biju priecīga, gribēju priekā dalīties, bet atradu X jau atkal nelaimīgu, nerunīgu... prieks uzreiz izgaisa. Gribējās palīdzēt, gribas arvienu kaut ko darīt viņa labā, bet sāku no tā nogurt. Iespējams, manu emocionālo "pagrimumu" laikā viņš jutās tāpat. Bet viņam jau neko nevar pārmest. Es daru, ko varu, kas šķiet pareizākais - esmu jauka, laipna, cenšos nedarīt neko tādu, kas viņam varētu raisīt kaut mazākās negatīvās emocijas. Negribas domāt, ka tā iztukšoju sevi, un, ja arī, tad atpūtīšos un piepildīšos tad, kad viņš būs jau prom.