 |


 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
TVNet šodien raksta par fantastisku atklājumu - Bosnijā esot atrastas grandiozas piramīdas, kas paslēptas zem kalniem. Nez kadēļ TVNet šo atklājumu neņem pārāk nopietni un pieiet tam ar zināmu ironijas devu (atšķirībā no citiem - BBC, FoxNews, ABC). Šis fakts (kas gan cits?) varētu ierindoties vienā ailē ar grandiozajiem zinātnes sasniegumiem, kuros ar mums dalījušies tādi ģēniji kā Ivars Vīks (Pokaiņu un tā Zikurāta atklājējs) un slavenais Muldaševs, kurš no sava dzīvokļa spējis atklāt zem kalniem paslēptas piramīdas tālajos Himalajos un pat sadzejot par so atklājumu opusus, kādi Krīvu Kīvam Vīkam pat sapņos nav rādījušies. Tīri no praktiskās puses, jāsaka, ka cien. Semirs Osmanadžičs ir vīrs ar apgriezieniem - ja patiešām viņam izdosies izkrāpt 125 000 eiras, tad viņu varēs tikai apsveikt. Slavu sīkajai, nabadzībā grimstošajai pilsētelei viņš jau ir atnesis. Vismaz kādam labums. Vispār šis gadījums man atgādināja vienu "dokumentālo" filmu, ko pirms laba laiciņa rādīja Ostankino (vai kā viņu tur tagad...). Ir tur viņiem tāds kruts "dokumentālais" seriāls par paranormālo fenomenu pētniekiem. Šamie arī bija izdomājuši, ka zem kaut kāda kalna ir paslēpts "kaut kas" mistisks. Lielākā filmas daļa sastāvēja no vecu tantiņu stāstu atreferējumiem un hipotēžu par to, kas gan varētu būt zem kalna, būvēšanas. Kad nu beigās vīri nolēma ielīst kādā no kalna alām, viņi neveiksmīgi sadauzīja (itkā) kameru un nosprieda, ka "kaut kas" viņus kalnā negrib laist un ar to arī savu superfilmu beidza. Protams, secinājums bija "kaut kas tur ir", "nevar būt dūmu bez uguns" utt., utjp. Skatīsimies, kā Osmanadžičam ies, izsaku prognozi, ka līdzīgi.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Banalizētā tēze, ka "Mūsdienās pērk un pārdod visu", protams, nevienam nav jāatkārto. Pārdod Tevi, pārdod mani... Piemēram, firma X izlaidusi produktu Y un nolēmusi to reklamēt portālā apollo.lv. Pie Apollo.lv reklāmas daļas vadītājas ierodas firmas X mārketinga speciālists un noris apmēram šāda saruna: Speciālists: "Kāda ir Jūsu portāla auditorija?" Reklāmas daļas vadītāja: "Apollo ir viens no lielākajiem Latvijas ziņu portāliem, kuru ik dienas
apmeklē vismaz 60 000 lietotāju. Atšķirībā no citiem portāliem, mēs
varam lepoties ar vērtīgu auditoriju - mūsdienīgas, 20 - 40 gadus
jaunas personības." Speciālists: "Hmm, jā, tā patiešām ir vērtīga auditorija, tieši mums nepieciešamā..." Reklāmas daļas vadītāja: "Mūsu auditorijas pētījumi rāda, ka vidējais apollo.lv lasītājs ir ar augstāko izglītību, saņem algu virs vidējās un visādi citādi ir ļoti vērtīga personība." Speciālists: "Jā, es saprotu, pirktspējīga personība..."
Tālāk seko vienošanās par reklāmas izvietošanu portālā un līdz ar to es un Tu esam pārdoti. Nu varbūt ne gluži tā, ka fiziski, bet vismaz daži mūsu dzīves mirkļi ir iztirgoti. Es atnāku uz darbu, piešķiļu datoru, palaižu Firefox un man uz ekrāna parādās Apollo.lv sākumlapa. Tajā ir trīs reklāmas baneri - "Giga" (0,091 santīms par ekspozīciju), "Labās malas" (0,094 santīmu) un "Apollo iesaka" (0,05 santīmu), kāds par šo manu dzīves mirkli ir samaksājis 0,235 santīmus. Kādam es esmu vajadzīgs, kāds pat ir gatavs maksāt par manu uzmanību. Vai tas nav brīnišķīgi? Kad redzu "karogu", kas aizsedz skatu uz rakstu, kuru vēlos lasīt, mani nepārņem dusmas, tieši otrādi - es izjūtu prieku un gandarījumu, jo kāds man ir izteicis milzīgu komplimentu, samaksājot veselus 0,4 santīmus par manas dzīves mirkli. Es esmu personība. Vērtīga pie tam. Kādā lieliskā pasaulē mēs dzīvojam!
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Nr. 6: "Kas Tu esi?" Nr. 2: "Es esmu jaunais Nr. 2." Nr. 6: "Kurš ir Nr. 1?" Nr. 2: "Tu esi numur seši." Nr: 6: "Es neesmu numurs - es esmu brīvs cilvēks!" Nr. 2: [ velnišķīgi smiekli] /" Cietumnieks"/ Uzdevums: Ievieto vienu komatu, lai sanāktu solipsisms.
Garīgais:: muļķības salasījies...
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |


 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Esmu persona, kuru cilvēki zin vai nezin. Ir cilvēki, kuri mani zin, bet neatceras kādā sakarā. Un ir cilvēki, kuriem par mani po. Kuriem po par daudzko. Īsti nezinot kāpēc. Viņiem ir po par to, ka spēlēju šahu, ka mani interesē politika un zinātne, ka tērēju tam visam savu laiku. Viņiem po par to, ka man nepatīk astroloģija, numeroloģija un citas cilvēka stulbuma izpausmes. Viņiem po par to, ka man nepatīk aprobežoti cilvēki, jebkādi, dotajā mirklī izglītībai nav nozīmes. Viņiem po par to, ka gribu, lai katrs atcerētos Kanta kategorisko imperatīvu. Viņiem po par to, ka man nepatīk publiski reliģiski un ideoloģiski rituāli. Es nesaņemu vēstules, kur teikts, ka kādam ir par mani po, ka cer, ka man par viņu arī. Neviens neraksta, ka viņam neizturami traucē mana draugiem.lv profila bilde. Izrādās, ka Cibā nav ieperinājies neviens, kurš censtos pievērst mani budismam. Es zināju, ka te ir budisti, bet viņi pat necenšas mani audzināt. Nekad nav centušies. Mani nekaitina cilvēki, kuriem par mani po, jo es nemaz tik ļoti negribu būt sabiedrības uzmanības centrā, negribu, lai mani mīl un nīst. Neviens mani nepiespiedīs nolaisties tik zemu, lai izpelnītos citu naidu.
Visu labu! Par brīviem cilvēkiem brīvā sabiedrībā!
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Puksta nosaukums, protams, spamerisks - ar mērķi piesaistīt lasītāja (lasi - mietpilsoņa, bet neapvainojies lūdzu, bet lasi tālāk) uzmanību. Bet puksts nedaudz tomēr būs arī par Eirovīziju. Sākumā, kā jau tas pseidointeliģences aprindās pieņemts, sākšu ar obligāto - neskatos, neinteresē, fui, popsa, mēsls, garlaicīgi. Bet pukstēt tomēr pukstēšu un kaut kur jau pavīdēs pazīmes, ka skatījos gan, jo interesē. ( Turpinājums būs interesants, tici man... )
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
|
 |
|
 |