1/20/15 03:10 pmTelefōnsarunā ar tēvu vakar ieminējos, ka negribu palikt Latvijā. Teju katru dienu ziņās izlasu vai dzīvē ieraugu kaut ko, kas man liek to pie sevis pateikt - man riebjas. Man riebjas, cik ļoti nauda tiek vērtēta augstāk par cilvēku, cik absurba ir valsts pārvalde visos līmeņos, cik nekaunīgi pie siles esošie sprauž batōus ausīs, cik drausmīgs ir asfalts pat Rīgas centra ietvēm, cik dažviet tiek čakarēta satiksme ar jauniem projektiem, cik ļoti daudz kas cits. Zinot, ka tēvs man vecais kalums (dz. 1945), kinda gaidīju ja ne nosodījumu, tad vismaz kaut ko no sērijas "meit, valsts ir sūdīga, bet tā ir tava zemīte, tava vienīgā, un tā ir jāmīl". Tā vietā bija "jā... zini... es tev to arī iesaku darīt - braukt prom". Es zinu, ka arī citviet ir problēmas, citi absurdi un lažas, un vaimanāšanas vietā man vajadzētu būt patriōtam un cīnīties par gaišāku nākotni šeit pat, bet kā lai to vēlas (un vēl jo vairāk - panāk), ja no augšas nāk pārsvarā nekompetences, negausības vai klajas vienaldzības smaka? Jo tieši valsts pārvalde ir tā, kam (bez ārkārtas situācijām) būtu pa spēkam mainīt lietas, bet multifunkcionālie ministri, kam katra joma pa spēkam, un valsts galvenās amatpersonas ar grūtībām izteikties, kā arī politisko procesu netīrība kopumā man nevieš cerību. Kaut vai skaistais piemērs ar VID jauno, dizainiski visai monstrōzo ēku, kas jānomā par sālītām summām pēc jau tā nelētās uzcelšanas (wtf?), vai Gaismas pils desmitkārt pārcenotā tīrīšana, kas kādam krietni papildināja kabatu, jo taču nedod dievs nolīgt profesionālu kompāniju, kas padarītu darbu par tirgus cenu, nepieļaujot liekas izmaksu pozīcijas. Es varbūt esmu slikts cilvēks, bet es vairs negribu justies kā sūds, braucot vilcienā, kāds kaimiņzemē jau ir muzejā, kaut gan starta punkts bija viens. Starpība tikai tā, ka Igaunijā iepirkuma konkurss tika izstrādāts pārdomāti un īstenots ar mērķi iegūt modernākos iespējamos vilcienus pilnai dzelzceļa vagonu parka nomaiņai, saskatot to kā ieguldījumu nākotnē, bet Latvijā - lai kaut ko puscaurspīdīgi nopirktu, smagi pārmaksājot, pie tam nerēķinoties ar reālajām iespējām, un pēc tam slavētu padarīto. Starpība ir arī tā, ka igauņiem izdevās. Par Igauniju turpinot - gada nogalē aizbraucām brīvdienā ar autobusu uz Tallinu pastaigāties. Kultūršoks par autoostu bija neiedomājams - kur Rīgā starptautiskā (!) autoosta izskatās tā, ka, šķiet, pat Zilupes autoosta (ja tāda būtu/ir) izskatas labāk, tad Tallinā izkāpjot šķita, ka nonācām gigamegametropōlē, ar Rīgas SAO salīdzinot. Un arī Rīgas dzelzceļa stacija ar savu vienu iekštelpu soliņu un astoņām sēdvietām, kur vienmēr, cik esmu garām gājusi, ir vismaz viens, kam blakus piecu metru rādiusā sēdēt negribas, tāpēc savu 40 minūšu vilciena gaidīšanu vakar lielākoties pavadīju, sēžot uz apmalītes zem nestrādājoša biļešu lodziņa, jo pēc 10 km noiešanas kājas vairs īsti neturēja. Cilvēka cienīgi, vai ne? (Stacijā it kā kaut kur esot uzgaidāmā zāle, jā, bet nekur neesmu redzējusi norādes uz to.) Bet jā, kā jau teicu, apzinos, ka arī citās valstīs ir problēmas, taču man kaut kā gribas dzīvot civilizētāk, un vēl vairāk par to man tiešām vairs negribas maksāt šai valstij. Aizbraukšanas datums nav noteikts, bet plānu kalšana piezogas straujiem soļiem. |
What does not kill you, makes you stronger.
What does kill you... Well, it just kills you.
12/17/13 02:22 amSlīkstu tādos skolas parādu plūdos, ka nupat pilnīgi nopietni apsvēru domu, ka labāk būtu palikt stāvoklī, lai nekas nebūtu jādara, nekā jūnijā nepabeigt skolu un to pateikt vecākiem. Un ļaunākais ir tas, ka nav grūti un nav neizdarāmi, bet man pilnīgi un galīgi trūkst jebkādas motivācijas jebkam ar skolu saistītam. Un man nav attaisnojuma. Well, I'm screwed. |
10/17/13 06:50 pmReizēm es jūtos nožēlojama. Bet tad es saprotu, ka man ir mans mīļais. Man ir kaķis. Mani ir tuvi cilvēki. Man ir vecāki. Man ir veselība un diezgan materiāla nodrošinātība. Man ir laba audzināšana un pieklājība. Un galvenokārt - man ir ticība labajam.
Un šobrīd tam klāt nāk burvīga Chai latte, svece un laba dziesma. |
3/9/13 06:16 amŠeit lēnām viss aizaug ar zirnekļa tīkliem, Ko kādreiz būs jātrauc nost. Ir seši no rīta, un man sametās žēl, ka neko vairs nerakstu tā pa īstam. Veco ierakstu lasīšana tikai pastiprina ilgas pēc dvēseles tērpšanas burtos un teikumos, un bilžu, kā šalles, apsiešanu, lai dvēselei siltāk un omulīgāk. Un rīt es visticamāk nožēlošu mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus šajā postā, kas nozīmē - jāiet gulēt.  |
2/7/13 06:28 pmStarp citu, devian sakārdināta, arī vakar uztaisīju vakariņām kartupeļus ar gailenītēm. Tāda ņamma bija, ka ēdām un rijām mēli nost. |
12/31/12 12:41 amTradicionālo gada beigu apskatu sākšu matu tematikā. Ar bildītēm, lai smukāk. Līdz ar 2012 es uzsāku arī savu questu uz blondiem matiem kā bērnībā. Sestajā klasē sāku krāsot matus, un pēdējo desmit gadu laikā tie man bija visos iespējamajos toņos no ruda/sarkana līdz gandrīz melniem. Taču arvien vairāk manī iekšāsāka dītīties doma par gaišiem eņģeļmatiem. Mans ceļš sākās no ļoti tumši brūniem, un viss, protams, mājās. Tikai vienu reizi šogad es biju krāsot matus frizētavā (kas it kā bija normāla, taču friziere pēc ilgas izprašņāšanas un apspriešanas vienalga uztaisīja tādu toni, kā viņai gribējās, nevis man). Ak, tas nudien ir brīnums, ka nepaliku bez matiem.  Pienāca vasara, un pienāca Zvērā fests. Tieši dienu pirms tā es izdarīju to, ko darot, es visu laiku domāju: "Akmansdievs, ko es tikko izdarīju! Omg! Sh1t!". Mani mati kļuva koši tirkīzzili. Ar tonējošo krāsu, protams, tāpēc pēc tam tie lēnām baloja atpakaļ caur gaiši zaļiem. Ilgi cīnījos ar pēdējiem zaļajiem pleķiem, taču beigās viss veiksmīgi atgriezās pie gaiši blondiem.  Un tad pienāca aizvakardiena, kad sūri grūti gadu balināto ņēmu un pārkrāsoju ļoti zili zilmelnu. Ar ilgnoturīgo krāsu. Blondie bija apnikuši un sapratu, ka savu sapni - baltus matus - šoreiz nesasniegšu. Bet pēc pāris gadiem es to noteikti gribētu mēģināt atkal. Tikai ar zinošāku cilvēku palīdzību.  Par citām lietām runājot, pastrādāju Maximā, pārvācos atpakaļ uz Jelgavu un sāku studēt LLU. Un uztaisīju divus pirmos tetovējumus. Oh, well, nekā interesanta. Tāpēc vēlētos sev novēlēt nākamo gadu ar tik daudz pozitīviem notikumiem un piedzīvojumiem, cik toņos un nokrāsās man šogad ir bijuši mati. Un tas nozīmē - neskaitāmi daudz. Un Jums arī! |
12/5/12 02:16 pmEs, piemēram, uz stundu atstāju vakardienas zupas paliekas katlā pārogļoties - uzliku sildīties un aizgāju spēlēt LoL'u. Notikušo apjautu un par zupu atcerējos tikai, ejot gar virtuvi un caur durvju stiklu ieraugot, ka viss ir pilnīgi balts no dūmiem. Un ko tu labu šodien sadarīji? |
11/29/12 02:23 pmMuhaha, mīlu savu intuīciju. Izrādās, k/d bija pagājušajā nedēļā, un tas tāpat nebūs jāraksta, jo pasniedzēja teica, ka te nav skola, so, nav nekādu problēmu, ka nav uzrakstīts. |
11/29/12 12:46 pmNodarbojos ar to, kas man padodas labāk par jebko citu pasaulē, - prokastinēju. Pēc 40 minūtēm k/d priekšmetā, kur neesmu bijusi uz pēdējām laikam četrām lekcijām, un, tā kā tas ir pirmais k/d šeit, nezinu, par kurām tēmām un kāds tas būs. Jāzina ellīgi daudz, un lietas, kas laikam jāiezubra, bet reālajā dzīvē pielietojot nav jāzina nekas, jo viss atrodams MK noteikumos Nr. 916. Oh, well, tīlīt būs k/d lietvedībā, bet es sēžu un klausos visādas iemīļotas dziesmas. Esmu nožēlojama. :D
|
11/20/12 04:02 amMan reizēm labāk rakstās otrā blogā. Varbūt tāpēc, ka angļu valodā, varbūt dizains tīkamāks... Sākotnēji to izveidoju, lai rakstītu publiski, bet anonīmi, ko neviens tāpat nezinātu un nelasītu. Taču notikumiem un domām iestājās noilgums, un esmu jau dažas reizes iemetusi linku šeit, sakot, jā, tā biju es, kas to rakstīja. Jā, tās bija manas domas un manas jūtas. Rezultātā man ir blogs, ko varbūt vajadzētu likt dzīves arhīvā, un rakstīt visu rakstāmo šeit (kur kāds vismaz lasa), bet kas tāpat ir kļuvs par iemīļotu vietu.
Un jā, šis ir viens no tiem dziļdomīgi bezjēdzīgajiem postiem, kas top, rītausmai tuvojoties. PS. Re ku tas blogs dzīvo (slēptā reklāma). |
11/12/12 01:10 pmTrešo mēnesi studējot LLU, es izjūtu arvien pieaugošu žēlumu un nožēlu par zemo līmeni. Ne vispārīgi, tikai manas konkrētās studiju programmas un divu iepriekšējo augstskolu+programmu salīdzinājums. Es pat nezinu, vai ir kas, ar ko LLU pārspēj manu pieredzi RISEBĀ vai RTU... Nē, nav. Vienīgais, kas LLU ir labāks, ir atrašanās vieta - Jelgavā un pusminūtes gājiena attālumā no mājām. Viss pārējais smagi iesūkā. Lekciju kvalitāte, telpas, organizācija, grupas lielums, garums, attieksme utt. utjp. Es negribu izklausīties pēc globālas čīsktētājas, un es ļoti labi apzinos, ka diplōms, ko iegūšu, būs dārga tualetes papīra vērtībā (ko apzinājos vēl pirms pietiekuma iesniegšanas), man vienkārši ir, ar ko salīdzināt. Kaut vai tādas vienkāršas lietas kā atmosfēra skolā vai kopējā attieksme no personāla. Bez pārspīlējumiem un nomelnošanas. Un jā, es zinu, ka ar naudām ir sūdīgi, bet ir lietas, kas naudu nemaksā, un ir vietas, kur naudu varētu ietaupīt. Pat manā konkrētajā programmā. |
11/8/12 06:17 pmStarp citu, dienas joks - man šodien maximā gandrīz paprasīja dokumentus lielajai sojas mērces pudelei. Taču pēc tam LB ļoti forši un sirsnīgi pasmējāmies ar pārdevēju gan par to pašu sojas pudeli, gan kā viņa ir kōlas bundžai prasījusi un vēl mazliet. Jauki tā vienkārši ieiet veikalā un pēc 10 sekundēm jau kopā smieties ar pilnīgi svešu cilvēku. :) |
11/7/12 02:37 pmUzbraucu augumā diviem apmēram astotklasniekiem ar to, ka viņi pie manas mīļās bijušās skolas tāpat vien zālē izmeta čipšu paku. Jautāju, vai pašiem patīk savos mēslos dzīvot, paņēmu to paku un iemetu miskastē. Zinu, ka tagad tas viņiem pie vienas vietas un tikai pasmieties, bet ceru, ka pēc gadiem viņi sapratīs, cik tizli ir mest atkritumus pāri plecam tīrā zālītē.
'Cause small things matter and I'm getting old. |
11/4/12 10:38 pm* "A.B. Un es tiešām nekaunos par to, ka man tā pensija ir tāda! Man..tu brauc, kur gribi..visur tās tantes prasa to ja.." |
11/2/12 10:15 pmĶeros beidzot skapju tīrīšanai, citādi draugs jau čīkst, ka grib normālu guļamistabu beidzot. Aizvakar pielasīju pilnu lielu (40x75x40 cm vai 120 litri vai ~60 kg) kasti ar makulatūru, kas tika aizgādāta līdz bibliotēkai Līgatnes papīrfabrikas rīkotajā makulatūras vākšanas akcijas bibliotēkās visā Latvijā ietvaros. It kā izgāju visam cauri, bet arvien uzrodas jauni papīri/burtnīcas/u.c., nemaz nerunājot par pārējo MILZĪGO junk jeb lietu masu. Šī ir pirmā reize, kad pa īstam metu ārā vecās lietas, bērnību, atmiņas, un tas nebūt nav viegli. Man patīk saglabāt lietas, lai pēc gadiem tās atcerētos. Esmu krājēja. Vismaz tā man līdz šim šķita. No otras puses arvien izteiktāka kļūst doma, ka tas viss taču nafig nav vajadzīgs, ja līdz šim ne reizi nav lietots, un ka mantu ir daudz par daudz. Un es pārsteidzu pati sevi, cik vieglu roku pārlasīju vai pāršķirstīju to, kas gāja makulatūras kastē, vēl pēdējo reizi atsaucu atmiņā, un... izmetu. Tāpat kā citus niekus. Šobrīd mana lielākā problēma ir nevis nespēja izmest vecās lietas, bet gan roku nolaišanās no darba apjoma, jo istabā ir vienkārši tāāāds blāķis visa, ka nezinu, no kura gala ķerties klāt un kur ko likt. Nekad nav padevusies kārtošana, tad jau labāk tīrīt (...not, arī nepatīk). |
10/25/12 05:26 pmManam audjikam smagas dienas - sācis ātri lādēties ārā, kaut aķītis jauns. Pēc cilvēka, kas dievs-vien-zin-cik Jelgavas par autō lietām pazīst, ieteikuma aizvedām pie viena meistara. Viņš paskatījās, pateica, ka magnetōla vainīga, un izņēma to nafig ārā (jo pareizi pievienot neprot). Protams, ar to nekas netika atrisināts, un šorīt, ak, kāds pārsteigums, mašīna atkal ir izlādējusies. Pazvanīju meistaram, šis brīnās, jo visam jau bija jābūt kārtībā. Tagad baidos vēlreiz pie viņa vest - vēl pateiks, ka skaļruņi vainīgi, un izvilks ārā arī tos. Īsāk sakot, neuzticos viņam, bet neizskatās, ka manā draugu lokā kāds zina tiešām labu autō elektriķi Jelgavā. What do? |
10/19/12 12:36 am Manam mīļotajam un mamutu mājās stiepējam ir prasība pēc tīrām zeķēm katru dienu. Labi, vīrieši fiziolōģija to pieprasa, vismaz viņa gadījumā, bet tā jau nebūtu nekāda problēma, ja... Ja tā vietā, lai beidzot nopirktu mums VEĻASMAŠĪNU, viņš momentā nebūtu gatavs pirkt 46" SmartTV par latiem tā pie tūkstoša. Pofig, ka mājai un rēķiniem vajag. Šobrīd manam noskaņojumam atbilst teikums "Padomju sieviete var visu". Tā kā veļasmašīnas nav, ir tikai viņa vecvecāku aizdota maļutka (šitāds lops, kur iemet drēbes+ūdeni+pulveri; vienīgā darbība, ko mašīna veic, ir griešana uz riņķi - mainīt ūdeni un skalot nākas pašai), viņa zeķu kalni un pārējā veļa iekrājas, līdz saņemos atkal mocīties ar mazgāšanu. Maļutka, protams, ir labāk par vispār neko, bet c`mon, gribu kārtīgi visu pārmazgāt beidzot, ko bez veļasmašīnas pat netaisos darīt. Sāku domāt, ka ātrāk būs, ja pati iešu atpakaļ mēnesi maximā nostrādāt. |
10/5/12 05:39 pmWow, lielisks teikums TVnet stilā. "Sākotnēji pūtīs neliels dienvidu vējš, kas pāries austrumu vējā, tad, sākot no valsts rietumiem, iegriezīsies ziemeļu vējš, kam sekos rietumu vējš." [tvnet.lv/raksts] |
10/4/12 02:56 pm Smieklīgi, bet fakts. Lai aizietu uz vienu lekciju piemājas fakultātē, es varu nesiet kedas, neņemt ne jaku, ne somu, bet saulesbrilles gan es uzlikšu, ja kaut cik saule ir. |
9/24/12 04:08 pm Man ir niecīgs stāžs - decembrī tiesībām būs četri gadi, un diendienā ar autō nebraucu -, un varbūt tas ir pie vainas, ka esmu tāda maksimālistiska, vieglprātīga vai figviņzin, kāda vēl, bet mani konkrēti besī cilvēki, kas glorificē atļautā braukšanas ātruma ceļazīmes. Un par šo rakstu es pamatīgi sacepos. Jāatzīst, ka čalim (vīrietim?) tiešām ir sakarīgi un pārdomāti piedāvājumi pašreizējās sistēmas uzlabošanai, kā progresīvā sodu sistēma, bet tas viss tiek atšķaidīts ar, manuprāt, pārāk slimīgu attieksmi pret Ceļu satiksmes noteikumiem. “Autovadītājam jāmācās novērtēt viņa reālo ātrumu uz ceļa un regulēt to, lai tas nekad nepārsniegtu maksimāli atļauto. Ja autovadītājs to nespēj, tad viņam nav ko darīt uz ceļa.” Un runa ir par precīzi katra kilometra stundā piefiksēšanu. Izslēdzot spidometra rādījuma kļūdas, FR mērījumu kļūdas, nepareiza diametra riepas un jebkurus citus apstākļus, kas rada starpību starp reālo kustības ātrumu un autō panelī redzamo, lielai daļai transportlīdzekļu Latvijā noteikti joprojām ir analogs spidometrs. Es savā audjikā gribēdama nepateikšu starpību starp 50 km/h un 51 km/h. Arī kruīza kontrōles manā mašīnā nav. Raksta autōram, protams, ir atbilde, ko darīt manā situācijā, lai brauktu, nekad nepārsniedzot noteikto. “Kā jau es teicu agrāk – nav jābrauc precīzi ar maksimāli atļauto ātrumu – brauciet ar -10 km/h, un nekādas spidometra vai radara kļūdas neradīs pārkāpuma situāciju.” Var redzēt, ka autō viņam nav primārais pārvietošanās līdzeklis, nu un vispār braukšana šķiet bezmaz vai netīkams un piespiedu process. Man būtu jādeg elles liesmās par to, ko tūlīt rakstīšu, bet nespēju iedomāties braukšanu pilsētā ar 40 km/h vienmēr un visur. Rīgas centrs un sastrēgumstundas ir cita lieta, bet Jelgava laiskā pēcpusdienā, kur nu vēl naktī? Starp citu, jā, gribētu zināt, vai autōrs tāpat ir ar mieru braukt uz 30 km/h naktīs gar skolām. Zīme taču tā liek! Nē, labi, Jābeidz iet galējībās. Pašā sākumā jau teicu, ka neesmu objektīva par šo visu spriest. Līdz ar radaru ieviešanu Latvijā, autovadītāji tika sašķelti divās pusēs. Par un pret. Mana nostāja? Pret pašreizējo. Kā citādi izturēties pret radaru Jaunolainē virzienā no Rīgas? Ja tas būtu pirms pārejām un pieturām - nekādu problēmu. Lai slauc. Bet ne jau 20 metrus pirms zīmes par Jaunolaines beigām. Varbūt ne 20, jo acumērs man ir ļoti sūdīgs, bet vienalga uzskatu to par mazu ņirgāšanos pret oficiāli pausto viedokli par FR bīstamajās vietās. Ko es apdraudu pie izbraukšanas no ciema, kur starp brauktuvēm ir barjera, apkārt mājas tālu, un pietura arī aiz murugas? Vai tepat Jelgavā aiz 4. līnijas (nevis pirms!), kas ir pēdējais koncentrētais punkts, izbraucot uz Tušķu pusi. Ja nemaldos, tam pat ir 50 km/h pa perfekti jaunu šoseju pie pašas pilsētas robežas. (Tiesa, tikko sāku domāt, vai neesmu samelojusies un vai radars nav uzreiz pie krusta. Būs jāpārbauda šodien.) Ne visi ir tādi, bet ir. Ar to savu aprobežoto domu nelielo paušanu beigšu, pirms aiziet demagōģija. Es neesmu pret ātruma ievērošanu, es esmu pret tiem, kas domā, ka jābauc ir pēc spidometra, nevis ceļa. Un vispār, man patīk ātri braukt. Saprāta un iespēju robežās. Tēvs tā izaudzināja. |
Powered by Sviesta Ciba