| īsta hipokrīta piezīmes |
[Sep. 15th, 2010|10:29 pm] |
| [ | Current Mood |
| | slīpī | ] |
| [ | Current Music |
| | karluša ausī stāsta tales | ] |
izņemot to, ka atklāju, ka man kādreiz arī nebija čolkas, izdomāju vēl arī pāris citas lietas.. vsp kāpēc brīdī, kad tev ir tas vecais matu griezums, tev viņš liekas normāls un atbilstošs, a kad tev vairs nav kādu laiku - liekas: 'ak dievs, kā es varēju tā apkārt vsp staigāt! man mājās spoguļu nebija vai?!'
gribēju rakstīt par tām citām lietām:
lieta nr. 1
KARŠ - kad vsp beidzot būs karš? [hā, hā, ha - es esmu kkāda ļaunā, kas neko nesaprot no dzīves.] pasaulei vajag karus, visai pasaulei.. vsm man tā liekas un es laikam pat mācētu to paskaidrot - karš stimulē, saasina uztveri, mīlestību pret dzīvi, cieņu pret citiem cilvēkiem un vsp iegriež zemeslodi - atsākas kkāds cikls, cilvēki ir cerības pilni, gatavi darboties, jā, protams, ir zināmi zaudējumi un salauztas sirdis un daudz asaru, bet galu galā pasaule vnlg ir pārapdzīvota un neliela tīrīšana nevienam netraucēs. Ja miers ievelkās - cilvēki pie tā pierod, aizmirst kkādus savus ideālus un vērtības, aizmirst par cieņu un slavu [honor and glory].. cilvēki kļūst pelēki, vientuļi, un ieslīgst depresijās, jo nezin, ko viņiem darīt ir kkāda vienmuļas ikdienas sajūta. un planēta griežas arvien lenāk un lēnāk, līdz apstājas pavisam. karš to visu lietu iegrieztu - visiem būtu ko darīt, neviens nepaliktu malā - kara laikā vīri ietu karot, sievietes koptu ievainotos, neviens nebūtu vienaldzīgs, katrs bērns būtu kopējais bērns, cilvēki būtu vienoti un mīlētu viens otru - jā būtu grūti, jā būtu bail, smagi - bet kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.. un arī pēc kara - viss būtu jāatjauno, jāceļ, jāveido jauna dzīve - tabula rasa.. un nebūtu bezdarbs un nebūtu slinkums un būtu cerība, prieks un mīlestība.
vēl viena lieta - vīrieši pēc dabas ir tēviņi, mednieki, kareivji, cīnītāji, bez izpaušanās iespējām viņi sarūk, vini vairs nav tie atbildīgie un drošie vīrieši, viņi ir kkādi zanudas un hļupiki.. vīrieši kļūst arvien vājāki un vājāki - kāpēc? jo nav tīri fizisku grūtību!
[and now you can crucify me for even thinking that]
lieta nr. 2
MĪLESTĪBA - o, šī tēma šajā blogā parādās reti. bet šodien ir tā diena.. kgan tā nebūs nekāda oda - šīm brīnišķīgajām jūtām. jo es izdomāju, ka neko labu īsta mīlestība nevienam nav devusi. tās ir pārak stipras jūtas, kas galu galā mūs salauž un nogalina. jo goda vārds - es nepazīstu nevienu pāri, kuriem būtu tādas jūtas, ko es saprotu, kā mīlestību - kkāda prātam neaptverama kaisle un iegriba un bailes un nicināšana un idiotisms. lielākā daļa attiecību balstās uz kopīgu cieņu, simpātiju, uzticību un vēl kkādu piederības sajūtu - kad tu ar kādu cilveku jūties kā mājās, omulīgi.. un es nesaku, ka tas ir slikti, bet man gribās sistus traukus, skandālus un samierināšanos, matu plūkāšanu.. tādu mīlestību, kas pārņem tevi visu un atņem tavu 'ES'. un tas noteikti nav labi - jo tādas jūtas tikai salauž dzīvi [pat grāmatās!!] turklāt parasti tikai viens no partneriem izjūt kko tik spēcīgu.. un otrs vnm to nenovērtē un gribot negribot ir cietsirdīgs. un man pat ir bail domāt, kas notiek, ja abi partneri ir uz neprāta robežas.. bail iztēloties - droši vien nogalinās viens otru. dīvaini, ka es sāku par to domāt ne pēc kārtējās traumas par Retu un Skārletu, bet par Džo un Teddiju no 'Little Women'. Kāpēc mēs vnm sāpinām tos, kas mūs mīl? [kgan kā gan mēs varam sāpināt tos, kas mūs nemīl?]
lieta nr. 3
Džo un Teddijs lika man aizdomāties vēl par vienu lietu un es sapratu, ka esmu īsts hipokrīts :P viņš viņu mīlēja kā traks, viņa viņu kā brāli. ta dā - skandāls. viņš bildināja, viņa atsaka. bet naivā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sofia, kas no paša sākuma took a fancy in the willful girl un cerēja, ka šī saiesies ar tieši šo čali, līdz pēdējam cerēja, ka muļķe sapratīs, ka viņš ir viņas mūža mīlestība.. un ignorējot skaidrā tekstā izteiktas manis pašas domas:
'I'm so grateful to you, and so proud and fond of you, I don't know why I can't love you as you want me to. I've tried, but I can't change the feeling, and it would be a lie to say I do when I don't.'
vai
'.. he knew even better than Jo that love cannot be forced..'
.. turpināju cerēt, pat tad, kad čalis jau saprata, ka visu piedevis un sāka aplidot citu..
un es biju riktīgi dusmīga uz nabaga Džo. bet tad es atcerējos cik daudzas reizes es esmu teikusi omītei - ka nepietiek ar to, ka cilveks ir gudrs, jauks, cienījams, labsirdīgs un mācās par ārstu, lai es viņam atdotu sevi [jo mīlestība - ir tad, kad tu vēlies atdot visu. a vot kaisle ir tad, kad tu gribi paņemt visu.. un ja mana mīlestība ideālā - ir abi kopā - saints preserve me from living and loving!]..
un cik daudzus jaunus cilvēkus es jelkad sāpināju ar to savu - ne vairāk kā drauga vai brāļa mīlestību, cik daudziem es esmu salauzusi sirdis [nedomājiet, ka simtiem tikai kādiem trijiem].. bet nevienā mirklī man nebija viņu žēl, man nesāpēja sirds par savu cietsirdību - jo love can't be forced indeed, ne grāmatā, ne dzīvē.. [a par Teddiju, kurš vsp nav īsts, es pat nobirdināju asariņu] |
|
|
