sobrid - April 14th, 2019

Labrīt. Sapņoju, ka man gultas virsma ir arī ūdens virsma. Tieši zem gultas / ūdens virsmas uz sāniem saulītē aizmigušas guļ divas līdakas. Paralēli viena otrai. Diezgan lielas. Es cenšos tās izmakšķerēt...neatceros, ar ko, bet ne ar rokām. Pats - turpat kaut kur gultā sēžu vai levitēju. Bet kaut kā tās līdakas visu laiku, lai arī laiski guļ, vienmēr pārvietojas uz kādu citu vietu, un nekāda izmakšķerēšana nesanāk. Un kā gan lai sanāk, ja viņas pat nedomā ķerties pie izmakšķerēšanās.
Vēl atceros, ka nodomāju, ka, nez, ko darīšu, ja izvilkšu. Būs jātīra, jācep...tad vēl visas tās asakas...vēl tagad atceros , kā sapnī mutē sajutu ceptas līdakas garšu. Nekāda lielā kārdinājuma uz to nebija.

Makšķerēšana mani nekad tā īsti nav aizrāvusi. Tad, ja visu iedod rokās, noliek krastā vai pie āliņģa - jā, tad esmu varējis dažu stundu nosēdēt. Bet pats ierosināt iešanu uz dìķi vai upi...to laikam ne. Varbūt jāpamēģina. Man liekas, ka šodien tam procesam varētu piešķirt jau gluži citu saturu. Šo gan vairāk prāts nekā sajūta saka.

Man bieži pāri ceļam bizo melni kaķi. Varbūt vienkārši tāds rajona genofonds. Lai jau tā būtu. Mani, protams, kādu no tiem sastopot, piezogas māņticība. Eju ielu otrās pusēs, mēdzu pabiedēt. Dažreiz domāju - ar nelaimi vajag draudzēties, tā noteikti būs labāk, nekā nomīzt un ļauties tur kaut kādam liktenim - tāpec mēdzu ar tiem minkām aprunāties. Viņi ar mani nē. Neko darīt.
Lūk. Šovakar atkal viens grasījās vicot pāri manai iecerētajai trajektorijai. Nolēmu - ej dirst, man pofig, un arī nav ko man ar nelaimes vēstnešiem tur runāties. Tā darīšu arī turpmāk, jo nešķīstenis pagriezās un aizgāja atpakaļ savā tumsā. Protams, nākamreiz secināšu, ka metode nedarbojas un ka pie vainas ir tas, ka to izstāstīju visai cibai. Tādi tie kaķi ir.