Paštaisnums ir dvēseles kode...
Ne pēc pēdējā modes
Seko Puškina sirdij paredzētā lode
NO rudens skumju bodes

Pats briesmīgākais, kas var notikt ir dzīves nepārtrauktais relatīvisms. Apstāklis, ka neko īsti skaidri nevari zināt, jo pretējā gadījumā tas ir apmāns.
Dziļa relativitātes krīze ir dziļa neziņas krīze jautājumā: vai vispār kādam var uzticēties. Un vispār vai var uzticēties sev?
Es tikai varu minēt to cilvēku skaitu, kam esmu nodarījis pāri tiešā vai netiešā veidā- tas īsti nav svarīgi. Fakts paliek fakts- un tur neko daudz nevar mainīt.
Es pamazām esmu nonācis atpakaļ pie tā punkta, kur es sāku brīdī, kad pabeidzu ģimnāziju.Tik ar piebildi, ka daudz pieredzējušāks, daudz vairāk visu ko redzējis. Jā un atkal jautājumi... mūžīgie jautājumi. Neapšaubāmi, ka jebkura pieredze bagātina. Bet cik no šīs pieredzes ir saprasts un pielietots? Mans paštaisnums liedz paust apstiprinošu atbildi. Ak, šis, paštaisnums... tā ir tāda dvēseles kode.
+
Galvenais ir punkts. Sākumpunkts. Sākt no jauna. Otrā iespēja.
+
Manī valda mainīgie vēji, es uzgriežu mūziku skaļāk- tā lai nedzird sevi...
Un viss ir labi, līdz atskrien patiesība caur tuvākā muti. Tad ir apstūlbums, tad ir izmisums. Par sevi, dzīvi un to kā būt.

Daudz ir lasīts, šaubos vai tik pat daudz saprasts no tā kas lasīts un no tā kas piedzīvots.
+
Vienkārši vajadzētu iet gulēt.

Vārda dienas ir priekš tam, lai kalendāru ražotājiem būtu darbs un prieks. :)
Vārda dienu sveicēji ir:
i. Tiem kuriem ir kalendārs;
ii. Lieto kalendāru;
iii. Izmanto dr.lv;
iv. Nav slinkuma vai naida pret jubilāru un pasauli;
v. Vienkārši ir labi draugi un utjutjū cilvēki;
vi. Cilvēki bez sklerozes un atmiņas zudumiem.

Es nezinu ko pat teikt. Jau kuro dienu man rādās sapņos viņa un viņas ģimene.
Un katru rītu es pamostos un atgriežos šajā realitātē. Un tas nospiež. Man vajag prāta dakteri satikt. Visu laiku absolūti nekā un atkal. Atkal no zemapziņas tā iznirt... Es nespēju to vairs panest. Pārāk liels tukšums. Pārāk ļoti šī ilūzija un dziļākās vēlmes un cerības rauj mani iekšā. Kā purvs. Man atkal dzeļ sirdī. Tikai prāts ir notrulinājies, mēle un domas arī, lai spētu uzrakstīt kā tas ir. Es domāju, ka man nav vairāk spēka ar to tik galā. Ar to visu. 3 soļi uz priekšu un 2 atpakaļ, pat ar pusi, dažkārt šķiet.
Jūtos pateicīgs vismaz par to, ka man ir Ilze.
Taču godīgi jāsaka, ka man nav tiesību no viņas prasīt to ko pats nespēju izdarīt. Pestīšana. Glābšana. Atvieglojuma sniegšana. No saldskābuma, saldsērīguma un atmiņām, kuras pamazām izzūd. Tikai tā no lādētā smakšanas sajūta paliek.

Es nezinu vai vēlos dot ārā to, ko es saredzēju sapnī. Pārāk bieži mēs vēlamies neiespējamo.
Es nosapņoju, kā bijušās draudzenes mamma dod man naudu un uzsit pa plecu un saka, ka man vairāk noderēšot. Viss kā filmā.
+
1. Rudens. Iecavā nez kāpēc ir satiksmes autobuss. Īsāk sakot Iecava jau ir pilsēta.
2. Pietura. Padrūms. Es izeju no viņu mājas. Fonā jāskan Snow Patrol- Run.
Saskumījies tēls dodas uz pieturu. Skatās apkārt. Kadrs, kurā lēnām no jumtu dzegām krīt ūdens.
Skats pavērst prom no tās puses kur atrodas pagātne un cilvēki.
3. Tālumā pļavā stāv bijusī "mūža" mīla.
4. Iekāpiens autobusā. Biļetes izdrukas griezīgā skaņa. Paņem biļeti. Stāv kājās skatās pa logu. Tad pamana, ka skrien pakaļ. Autobusam.
5. Izkāpšana strauja no autobusa. Līst vēl joprojām. Tur ir jaukā sieviete. Kas sažņaugusi rokās pēdējos līdzekļus brīvos.
S: Iedod roku.
Jaunietis: Kas tas ir?
S: Reiz tu izmeti joku par to, ka tev esot gan daudz pazīšanās, taču šajā pasaulē visu nosakot nauda. Ka ja tev tā būtu, Tu kļūtu par rokzvaigzni futbolspēlētāju/politiķi.
J: (Klusē)
S: Tik un tā man tā būs mazāk vajadzīga. Tu turies. Ja?
J: (apmulsis) iekāpj autobusā kurš gaida.
Un paliek aiz muguras pagātne. Un atvieglojums. Noslīgšana ceļos pateicībā pasaulei, ka tā spēj dot arī labo, bija tik organiska un pašsaprotama, ka tika piemirsta šī skata dīvainība.

Šajā vietā vajadzēja būt sirdi plosošam lūgumam piedot.
Un ik reiz kad es domāju par šo objektu un rīcības būtību. Es saprotu, ka aizvien vairāk un vairāk mani tracina neizpratne par ētiskām un taktiskām lietām.
Ir ļoti svarīgi apzināties ētiskuma un moralitātes robežas kā arī to, ka ir dažādi uzskati par šīm lietām. UN neviens no šiem uzskatiem nav pārāks, kamēr tas neskar cilvēka brīvību un neierobežo cilvēka brīvību izvēlēties.
+
Šajā gadījumā uzskatu par aizvainojošu un manas moralitātes un ētiskuma robežu pārkāpšanu mirklī, kad man aizrāda puķu neesamību. (un es pie sevis domāju WTF?)
Tas ir tā pat kā pārmest nevēlēšanos pielīst.
+
Tāpēc, lūdzu, NEVELTIET nekādus fuj vai nosodošus skatienus, jo jūsu pārliecība ir tik pat mānīga un nezināma kā strīdi par to vai Latgaļu valoda ir valoda vai dialekts utml.

Pēc kāda ilgāka laika vairs nemāc šaubas vismaz par vienu lietu.
+
Ka ir iespējams atrast cilvēku, ar kuru jūties vienkārši labi-labi un viss kļūst viegls un vienkārš, bet tanī pat laikā netiek valkātas rozā un vēl sazin kādas tur brilles.
It's Love actually.
+
Un šeit nav runa par pielūgšanu vai idealizēšanu- ja nu vienīgi tādā nedaudz mīlīgi lišķīgā formā sarunu ietvaros. Tas ir kaut kāds miers.
+
Es viņai uzkritu kā kupena uz galvas. Tik pat ļoti aicināts cik neaicināts. Sniegu jau visi gaida, tik ne kupenas veidolā.
+
Ir patīkami apzināties, ka esi kādas ideālais vīrietis- vismaz pēc pazīmēm (no lapiņas).
+
Tad jau redzēs kā būs. Beidzot ir iestājies miers. Nav vairs iekšēja nemiera par to kā jūtos kādai blakus vai vēl kaut kā. Liktenis vai varbūt tomēr mūsu abu zemapziņā dusošās ilgas ir atvedis mūs uz vienu lielas stūri. Es ceru viņu satikt pie nākamā...

Tikko atcerējos ko Aivars Eipurs (Eduards Aivars) man teica, ka tā rakstīšana, ka tā sajušana ir ir kā mizlīgs spēks un nespēks reizē un vienu viet. Un ar tiem abiem ir jāmāk sadzīvot. Pietrūkst Intas Alekses (manas režisores) padoma un atbalsta runājot un darot.
+
Meklēju kaut ko degošu un veldzējošu reizē priekš lietošanas mājās, ikdienā, zem segas, gaismā, tumsā.
+
Meklēju plaukstu, kas notrauktu gružus no mana melanholiski laicīgā vaiga.
Tā lai ir tīra ir nevis āda, bet sirds.

Man mācās melanholija virsū
Tāda liela un no rudens taisīta.
Un tu saki ko gribi bet tik un tā
Tā sāp kā brūce ar sāli kaisīta.