Es nezinu vai vēlos dot ārā to, ko es saredzēju sapnī. Pārāk bieži mēs vēlamies neiespējamo.
Es nosapņoju, kā bijušās draudzenes mamma dod man naudu un uzsit pa plecu un saka, ka man vairāk noderēšot. Viss kā filmā.
+
1. Rudens. Iecavā nez kāpēc ir satiksmes autobuss. Īsāk sakot Iecava jau ir pilsēta.
2. Pietura. Padrūms. Es izeju no viņu mājas. Fonā jāskan Snow Patrol- Run.
Saskumījies tēls dodas uz pieturu. Skatās apkārt. Kadrs, kurā lēnām no jumtu dzegām krīt ūdens.
Skats pavērst prom no tās puses kur atrodas pagātne un cilvēki.
3. Tālumā pļavā stāv bijusī "mūža" mīla.
4. Iekāpiens autobusā. Biļetes izdrukas griezīgā skaņa. Paņem biļeti. Stāv kājās skatās pa logu. Tad pamana, ka skrien pakaļ. Autobusam.
5. Izkāpšana strauja no autobusa. Līst vēl joprojām. Tur ir jaukā sieviete. Kas sažņaugusi rokās pēdējos līdzekļus brīvos.
S: Iedod roku.
Jaunietis: Kas tas ir?
S: Reiz tu izmeti joku par to, ka tev esot gan daudz pazīšanās, taču šajā pasaulē visu nosakot nauda. Ka ja tev tā būtu, Tu kļūtu par rokzvaigzni futbolspēlētāju/politiķi.
J: (Klusē)
S: Tik un tā man tā būs mazāk vajadzīga. Tu turies. Ja?
J: (apmulsis) iekāpj autobusā kurš gaida.
Un paliek aiz muguras pagātne. Un atvieglojums. Noslīgšana ceļos pateicībā pasaulei, ka tā spēj dot arī labo, bija tik organiska un pašsaprotama, ka tika piemirsta šī skata dīvainība.