Pats briesmīgākais, kas var notikt ir dzīves nepārtrauktais relatīvisms. Apstāklis, ka neko īsti skaidri nevari zināt, jo pretējā gadījumā tas ir apmāns.
Dziļa relativitātes krīze ir dziļa neziņas krīze jautājumā: vai vispār kādam var uzticēties. Un vispār vai var uzticēties sev?
Es tikai varu minēt to cilvēku skaitu, kam esmu nodarījis pāri tiešā vai netiešā veidā- tas īsti nav svarīgi. Fakts paliek fakts- un tur neko daudz nevar mainīt.
Es pamazām esmu nonācis atpakaļ pie tā punkta, kur es sāku brīdī, kad pabeidzu ģimnāziju.Tik ar piebildi, ka daudz pieredzējušāks, daudz vairāk visu ko redzējis. Jā un atkal jautājumi... mūžīgie jautājumi. Neapšaubāmi, ka jebkura pieredze bagātina. Bet cik no šīs pieredzes ir saprasts un pielietots? Mans paštaisnums liedz paust apstiprinošu atbildi. Ak, šis, paštaisnums... tā ir tāda dvēseles kode.
+
Galvenais ir punkts. Sākumpunkts. Sākt no jauna. Otrā iespēja.
+
Manī valda mainīgie vēji, es uzgriežu mūziku skaļāk- tā lai nedzird sevi...
Un viss ir labi, līdz atskrien patiesība caur tuvākā muti. Tad ir apstūlbums, tad ir izmisums. Par sevi, dzīvi un to kā būt.