 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
“Jaunības dienās kā ātrā rikšotājā traucamies no vienas rīta blāzmas uz otru un par maz vērības veltījam sīkajiem ziediem ceļmalā.” K. Hamsuns
“Cilvēkiem patīk atgriezties.” D. Rukšāne
“Sievietēm vismaz ir tualetes. Bet ar ko lai aizsedz savu iekšējo tukšumu vīrieši?” K. Krauss
“Roklaižas pie krējuma smelšanas netiek pielaisti.” F. Usāns
“Visas lietas nav vienādi piemērotas visiem.” Propercijs
“Ar mantām cilvēks vienkārši aizbāž caurumus dvēselē.” A. Kivičs
“Divsimt piecdesmit kilometrus garais ceļš uz Agru ved cauri nepārtrauktai atkritumu un netīrumu lavīnai. Kāpēc tie netiek novākti?” R. Kūlis
“Zinātne ir sugas apziņa.” L. Feierbahs
“Brīnumi mūsu dienās vairs nenotiek un nav saskatāma nekāda izdevība uzreiz bez pūlēm nopelnīt lielu gubu naudas.” K. Ulmanis
“Kā to pieņem, tā arī ir.” D. Paula
“Tiklīdz no amata nost, gar ausīm sāk lodes spindzēt.” A. Skalbe
“Skaista meitene arī īsā kleitā ir skaista.” J. Laganovskis
“Dzīve ir pilna miglas un neredzamu klinšu.” V. Lācis
“Es cilvēkus drīzāk jūtu nekā saprotu.” Ē. Stendzenieks
“Vakarā suņi tāpat nestrādā – ne mežā, ne pilsētā.” A. Lieljuksis
“Vislielāko ļaunumu nes nemieri, kas izceļas vēdera dēļ.” F. Bēkons
“Viss ir tavā galvā.” R. Kaupers
“Ceļo, ja nezina, ko mainīt mājās.” J. Rubenis
“Vakara cēlienā saulīte allaž spiež karstāki, tāpēc ir prātīgi, ja rīta cēlienā pacīnāmies vairāk.” R. Kaudzīte
“Cilvēks dara to, no kā viņam top labāk.” G. Repše
“Nepaklausīgus kucēnus, tāpat kā ļoti mazus bērnus, it labi var laiku pa laikam iepērt.” A. Munte
“Līdzko tu iegūsti vairāk zināšanu, tu pazudē izjūtu par daudzām lietām.” Gustavo
“Es esmu skaista cilvēkiem, kas redz mani skaistu.” L. Leen
“Neēd nekad ābolu tāda cilvēka klātbūtnē, kura dzirdes smalkums tev nav pazīstams.” Z. Mauriņa
“Neviens nezina, kas patiesībā ir zaudējums un kas ieguvums.” B. Strautmane
“Likt maksāt par savu mīlu ir sievietes izgudrojums.” A. Strindbergs
“Vairāk skaņas nekā vērtības.” L. A. Seneka
“Cik slima ir tava apziņa, tik slims esi tu pats.” P. Kļava
“Ja cilvēkam ir sava personība, tad viņš iet ar to, kas viņam ir, un rada pats savu modi.” K. Hamsuns
“Šito es vēl nezināju.” V. Zatlers
Citāti no laikraksta “Diena”, žurnāliem “Rīgas Laiks” un “Zvaigžņotā debess” un no grāmatām:
Normunds Antēns (sast.) “Avota pērles. Prātojumi, paradoksi, prātulas”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1991
Arvīds Kalme (sast.) “Zināt, domāt, sapņot. Aforismi”. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005
Zenta Mauriņa “Atziņas”. Rīga: Jumava, 2006
Diāna Preisa (sast.) “Populāru cilvēku domas un prātojumi”. Rīga: Jumava, 2007
Anita un Aivars Siliņi (sast.) “Dzīves kuģī. Skandināvu autoru atziņas”. Rīga: Jumava, 2007
Francis Usāns “Jāņtārpiņi uz ceļmallapām. Domugraudi un prātulas”. Rīga: Zinātne, 2007
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Mēness ir svarīgāks par sauli, jo viņš spīd, kad ir tumsa... :D
Āboli kā krituši eņģeļi. Āboli kā sabrauktas lapsas.
Āboli kā āboli. Āboli uz zemes pūst.
Rudens. LApas. Krāsains. Elpa. Redzu. Stūlbie. Dedzināt. Lapas. SMAKA. SLIKTI!!! :D
Cērt nāsīs. Cērt galvā. Cērt pirkstos. Cērt sirdī. Cērt kājstarpē...
Samaitāts nevis tas kurš pateica vai uzrakstīja, bet tas kurš padomāja... :D
Stāvējām rindā ar Pēteri. Pēteris neēd pētersīļus. Pēterim vispār nepatīk ēst pēterus. Arī šampēterus. BEt viņam patīk, ja viņu piemin vārdu virknējumā- kaut kādas anniņas, jānīši vai pēterīši. Viņš ir populārs.
Mhm. Populārs. Stāvējām rindā bezcerīgā un smējāmies par sevi un citiem. Gribējām dabūt to Grūtupa grāmatu Ešafots. Nu, ja viņam jau drīz draud pašam savs ešafots. Tāpēc jāredz kamēr vēl var tikt klāt.
Sāka nākt mums klāt visādi cilvēki. Sākumā gan teicām patiesību, ka pēc grāmatas stāvam un tā. Arī pāris ārzemnieki pienāca. Pēc tam nokaunējāmies, ka esam TIK lēti. Nākošajiem teicām, ka stāvam rindā uz algas palielināšanu un kredīta piešķiršanu. Cilvēki bija gudri. Drīzāk muļķi! ka tik skeptiski!!!! Izdomājām vēl ko. Sākām stāstīt, ka stāvam rindā pakaļ pārtikas taloniem... gatavojamies ziemai un Latvijas ekonomikas vispārējai krīzei. Un mums par prieku cilvēki noticēja! IT ĪPAŠI Mirklī kad Pēteris šo manu ziņu apstiprināja ar drūmu nopietnu seju. Pie grāmatas netikām, bet ka mēs tur bijām varam teik. Negājām iekšā nemaz Jāņa Rozes grāmatnīcā. Bija baiss pūlis. Bija jau doma "šturmēt ēku". Bet sapratām, ka diez vai mēs tā pie tās grāmatas tiktu it īpaši ja jau tur divi apsargi ir priekšā. Gājām prom. AR milzīgu prieku, ka esam piedalījušies kopējā cirkā un esam veikuši svētīgu dezinformējošo darbu... :D Mūs filmēja. BEt noteikti izgrieza ārā, jo starp žīdu nīdējiem- vecajām tantiņām un onkuļiem mēs ļoti neiederājāmies. Gājām garām Vilhelma Osvalda piemineklim. Dīvaini. Nebūtu Osvalds atteicis Einšteinam un kritizējis viņa teorijas varbūt Einšteina vārds saistītos ar Rīgas vārdu. G: Stūlbais Osvalds. P: Vismaz mums ir Canders. G: Jāāāā Canders. P: Bļin, kādi mēs intelektuāļi. G: NU jā. Tā laikam sanāk. Tikai dzeramā pietrūkst. UN bišķi saprāta... kur prāts bija stāvēt tai rindā??? :D
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lasu Jerofējeva grāmatu "Maskava- Gailīši" un apjaušu, ka manī mīt tāds slēpts dzērāja/pļēgura potenciāls.
Goda vārds griabas nodzerties līdz aizmiršanai. Daudz ko gribas aizmirst. Savu stūlbumu, naivumu utt. Visus "sūdus" gribas aizmirst. Sirds sažņaudzas, gribas eksitenciāli žāvāties un sarkastiski pirst. Jā, jā. PIRST! LAi nāk ārā visas ciniskās samaitātības un lēto iegribu gāzes! Veņečka gan nekad nepirda. NU JA! Tāpēc, ka labsirdīgs bija un dzēra, tāpēc nepirda. Un ko tu, Gatiņ, tagad iedomājies? Giribi, kā Veņička? NĒ! NEtiks tev. Ah saki, ka negribi viss? Nu ko tad tu arī uzblīdīsi kā visi "ruksīši" un "lopudakteri". Ko tu saki?
Gribi aizmirst visus lielos sūdus, kurus vāra tie "cūkas"??? NĒ. Jācieš tev. Tev būs jācieš! Veņička dzēra- tu panesīsi tos sūdus un izlabosi tos. Bet līdz tam mācies, Gatiņ, ai, kā mācies! Tā sacīt- Kušai krieviņ kāpostiņus.
Jā būs jāpacieš. Tas nekas, ka tas viss rada tādu vēlmi nosirds emocionāli vemt, bet darīsi labu un kas zina būs vēl beigās labi. NU labi tam Cookie stāstam neticu- tik labi šaubos vai būs. Bet ejot nosacītu uzupurēšanās un ciešanu ceļu savu dzīvi nebūšu velti izmetis vējā.
Lai gan.Tagad man tā gribētos viss vairāk izdarīt. MAn neko nevajag. NEko. Ejiet ratā veiksmīgās dzīves kungs, Katrīnas formulas un citi prātā neveselie! IEnīstu visus, kuri ir truli. Tos, kuri nemāk sasāpēti par ko runāt. Tos kuriem nesāp. NEsāp ziedošas ievas, nesāp noklīduši suņi, uzceļa sašķaidīti zvēri, guļoši nodzērušies cilvēki tuneļos, aizauguši mazdārziņi, lētas ielenes, izmisīgi dieva sludinātāji, zagtu mantu tirgotāji, rudeņi, vasaras, ziemas, pavasari, un tie cilvēki, kuri vada mūsu valsti. Kāpēc jābūt žēl par viņiem??? NU kaut vai aiz tā iemesla, ka viņi degs ellē tā kā neviens nebūs vēl dedzis. PAr to, kā viņi mokās? Kā viņus grauž noiekšas. Viņi paši sevi ēd. UN ar savu perverso varas tieksmi uzkundzējas tautai.
UN vēl vairāk ienīstu tos cilvēkus, kuri zog, gaužas par to cik slikti viss ir, bet neko nedara un nedarīs.
Ienīstu tos, kuri bez ziepēm "lien" tumšā vietā un smirdīgā.
Teiksiet: OOO rupeklis primāts.
Es saku!: LAI! KAut primāts. NEgribu dzīvot tā. NEkādus maldus.
Man ir žēl daudz cilvēku.
Tik daudz tā sliktā.
Vakara man piezvanīja Lī. UN teica: Es mēģināju iziet visu mūsu attiecību hronoloģiju. Un es atcerējos to reizi, kad Tu mani noķēri pēc Informātikas eksāmena un teici, ka mani nelaidīsi vaļā- tik viegli.
ES tā klusēju. UN pie sevis domāju (TU Gati es baisais mūdzis!!! Pēc dziļākās dziņas- melīgs, sīks, nelietīgs, nedrošs, bet pietika dūšas, tomēr pateikt vienreiz par visām reizēm ko tu vēlies. NOteiktas bija vērtējams skalā- NETICAMI BET FAKTS. VAi kā pasaules brīnumu. Visticamāk, ka tā bija vēlme pašsaglabāties, glābties no visa.UN nebija taču neviena. NEBIJA KUR IET. Tad es gāju, "metos ceļos un atzinos visā". [Dostojevskis])
NElietīgais zemais cilvēk. Kauna nav. UN nebūs. UN vēlme, vēlmes. Baidies samaitāties? Nē netiks tev kā Veņičkam aizmirsties.
Lī.Gati? TU dzirdi?
G: Ēm. mhm. Dzirdu, bija kaut kādi traucējumi "signālā".
Smejos.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Smaids ir tāds atbildīgs. Tagad jābūt nedaudz piezemētākam. Jāstrādā. Jāatdod kāda daļa no sevis mācībā, jo tomēr tas ir tāds smagi intelektuāls darbs. Man patīk ceļš no Lomonosova ielas 1 kur atrodas mana fakultāte. Maskačka ir īpaša vieta. Daudz noskaņu. Spēj tik tvert. Tādi garīgi mutuļi. Cilvēku stāsti un likteņi, mirkļi, ikdienība, brīnumi, izņēmumi. Gājēju tunelis, blakus Satiksmes ministrijai pretī Centrāltirgum laikam zem Gogoļa ielas, ir kā noburts. Labā nozīmē... Lai gan kas tur labs? Kas labs, ka tur sēž bezpajumtnieki, sabiedrībai zuduši cilvēki, tumsā slapsātās kāds kabatzaglis ar kārtējo ieguvumu. Taču tur ir tāda romantika, ka es labprāt tur stāvētu un vērotu stundām un dienām. Uz kartona gabaliem sasēduši bezpajumtnieki, blakus izmisuši tirgoņi. Un vienmēr fonā atbilstoša mūzika- pat ironiska... Un vienmēr kāpjot lejā pa tām kāpnēm uz tuneli man šķiet, ka es nonāku kādā citā realitātē. Vienu reizi es īpaši labi atceros. Skanēja krievu izpildītājas Vaļerijas dziesma Mi v miestje... (Mēs esam kopā. Vai arī var saprast ka mēs esam nonākuši vietā īstajā vietā kaut kādā)Un viens bomžu pāris tik omulīgi un mīļi tur sēdēja uz parasta kartona gabla atspiedušies betonam, ka es gandrīz noticēju viņu pašu sapnim, ka viņi sēž mīkstā siltā viesistabas dīvānā. Vienmēr tunelī skan krievu mūzika vai instrumentāla mūzika. Fascinējoši kā tā iedarbojas uz gājējiem. Tur gaita kļūst gausāka. Sajūta... es nezinu pat kā to paskaidrot, uzrakstīt, pastāstīt. Smeldzīga. Nu nejau tāda nostaļģiska smeldze, bet dzīves realitāte smeldze. Šodien bija cita dziesma un citi bomži ar citām spirta pudelēm- kādas nu tur pudeles parastas petpudeles tieši "svaigi" pildītas no točkas. Un tā pēcpusdienas gaisma tuneļa otrā pusē ir kā no filmām. It kā aicina, bet vilināt nespēj. Tikai spilgta. Tunelī pardod: drēbes, maisiņus, mūzikas (pirātiskos) ierakstus, krievu grāmatas + vēl laikam šo to uzkožamu un abās tuneļa pusēs pārdod zeķubikses, vecas tantiņas, un vienā galā pārdod lietussargus un svaigus piena produktus- no Pierīgas. Cilvēki tur kā dekorācija, kā uz šosejas garām slīdošas mašīnas- sejas, sejas, grimases, grimases un prom uz neredzēšanos. Soļi klaudz- dvēseles arī klaudz. Domas atsitas smadzeņu garozā kā skaņa atsitas pret betona blokiem tunelī zem Gogoļa ielas. Tie ir pārdesmit metri. BET liek saparast, redzēt un izdīvot tik daudz, kā dažs labs nebūs guvis no ceļojuma uz kādu kūrortu. Kā vienmēr es es izšaujos kā būlta tunelim- un atmiņā palēninu un tinu uz priekšu un atpakaļ. Cilvēkus, notikumus, skaņas, skatus. Tas viss tajos pāris pakāpienos augšup no tuneļa... es esmu atpakaļ pasaulē. Tur nav ne tuneļa noskaņas, pat bezpajumtnieki pamanās saplūst ar pūli, te tikai steiga. Es dodos.
Mūzika: Vaļerija- Mi v mestje.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Braucot autobusā jutos kā akvārijā. Es zinu kā jūtas zivis akvārijā. Es esmu iekšā un jūs ārā. Stikla siena. Stikla siena. Atkal rudens. Atkal tik gurdens. Kārtoju dāvanu kasti- to kuru man uzdāvināja... Aiztiku visas dāvanas un apsveikumus kā spitālīgus... kā inficētus. Ļoti negribīgi. Tā it kā tie spētu dedzināt. Bet rudens plēš no kokiem lapas. MAn patīk bradāt pa to oranži dzeltenīgo paklāju... [čaukst] Kaut kāda melanholija. A varbūt nē... zaičiki, zaičiki, zaičiki. Bļe. :D
Mūzika: Taproot- Nightmare
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Šodien divpadsmitais. Gribas apsveikt. Sarkans kvadrāts apkārt tā kā ir. Cipars iekšā un tie vārdi... baisi stingri dur. Vēl dur, kad paskatos. Nostaļģiska atmiņa veļas un spiež. Nekas tāda reize būs tikai vienreiz gadā. Nu labi arī divdesmitpirmajā. Es ceru, ka to es aizmirsīšu. ZInu speciāli pastiprināti sākšu mācīties gada skaitļus un citus svarīgus datumus lai izstumtu viņu no savas apziņas. Un neaiz apsvēruma, ka vēl joprojām mīlu, bet vienkārši nezinu... tāds laikam esmu, ka nespēju to tā atlaist, lai iet. Pārāk smagi "iesita" un nē! ļoti augstu VIRS jostas vietas. Tieši krūtīs. Labi, ka man ir Lī. Ko gan es darītu bez viņas??? Šaubos vai būtu vēl kāds objektīvs arguments, kurš man liktu pārdomāt... Labi ka man ir Līvņiks. E. ir ieguvusi amnēzisku un ļoti tālu raksturu. Un veidolu. Lai gan apzinos, ka viņa mācās vēl joprojām RTK. BET Rīga paldiesdievam ir pārāk liela lai mēs saskrietos. Vairs neredzu tās spilgtās "gleznas", tās pamazām bālē. Labi pa retam jau atnāk kāda vīzija kā mirāža un atkal pazūd. Gribu atpakaļ savu bada sjūtu, šauro Jelgavas istabu- līdz bezcerībai skaisto, bet vienkāršo skatu ārā pa logu un spēju redzēt ar sirdi. Vienalga, kaut arī nāktu neirotiskas lēkmes, krampji, sāpes ķermenī- garīgas un fiziskas. Bet būtu tā sajūta, ka ir skaistums- tik trausls, tik tīrs. KAut arī bezcerīgi nolemts iznīcībai, lai!!! Bet būtu. Man ņem nost to trauslumu... man tagad jāglābjas pašam savā Noasa šķirstā. Es NEBŪŠU knīpstanga! biju Eksplonādē- dzejas diena un man sāpēja par to kā var iz[varot] dzeju. To skaisto dzejoli Knuta Skujenieka- "es uzmanīgi domāšu par tevi". NU man kauns ka tā lasa dzeju- dzejas dienās. Pēdējā laikā daudz patīkamas pazīšanās un atkal redzēšanās. Elīna šķita iepriecināt mani redzot pat lielveikalā Maksima. Nu tā. Kaut kā. Protams būt studentam labi. Neko nesaku. Tur neko pielikt ne atņemt tā ir īstā vieta. BEt bail ka iekša nekas nepaliek. Ka tukšums, caurvējš vien tur mājo. Un nebūs gara spēka gana, LAi augšup celtu visus- spēcīgo un vājo. Ir jāvar ir. Man tikai vienreiz dzīvot un mirt. Man jāvar, kad visa pasaule dzird. Ir jāvar. Ir.
Mūzika: Suņa stunda- Pļaviņas
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
