Smaids ir tāds atbildīgs.
Tagad jābūt nedaudz piezemētākam. Jāstrādā. Jāatdod kāda daļa no sevis mācībā, jo tomēr tas ir tāds smagi intelektuāls darbs.
Man patīk ceļš no Lomonosova ielas 1 kur atrodas mana fakultāte. Maskačka ir īpaša vieta. Daudz noskaņu. Spēj tik tvert. Tādi garīgi mutuļi. Cilvēku stāsti un likteņi, mirkļi, ikdienība, brīnumi, izņēmumi.
Gājēju tunelis, blakus Satiksmes ministrijai pretī Centrāltirgum laikam zem Gogoļa ielas, ir kā noburts. Labā nozīmē... Lai gan kas tur labs? Kas labs, ka tur sēž bezpajumtnieki, sabiedrībai zuduši cilvēki, tumsā slapsātās kāds kabatzaglis ar kārtējo ieguvumu. Taču tur ir tāda romantika, ka es labprāt tur stāvētu un vērotu stundām un dienām. Uz kartona gabaliem sasēduši bezpajumtnieki, blakus izmisuši tirgoņi. Un vienmēr fonā atbilstoša mūzika- pat ironiska... Un vienmēr kāpjot lejā pa tām kāpnēm uz tuneli man šķiet, ka es nonāku kādā citā realitātē. Vienu reizi es īpaši labi atceros. Skanēja krievu izpildītājas Vaļerijas dziesma Mi v miestje... (Mēs esam kopā. Vai arī var saprast ka mēs esam nonākuši vietā īstajā vietā kaut kādā)Un viens bomžu pāris tik omulīgi un mīļi tur sēdēja uz parasta kartona gabla atspiedušies betonam, ka es gandrīz noticēju viņu pašu sapnim, ka viņi sēž mīkstā siltā viesistabas dīvānā.
Vienmēr tunelī skan krievu mūzika vai instrumentāla mūzika. Fascinējoši kā tā iedarbojas uz gājējiem. Tur gaita kļūst gausāka. Sajūta... es nezinu pat kā to paskaidrot, uzrakstīt, pastāstīt. Smeldzīga. Nu nejau tāda nostaļģiska smeldze, bet dzīves realitāte smeldze. Šodien bija cita dziesma un citi bomži ar citām spirta pudelēm- kādas nu tur pudeles parastas petpudeles tieši "svaigi" pildītas no točkas. Un tā pēcpusdienas gaisma tuneļa otrā pusē ir kā no filmām. It kā aicina, bet vilināt nespēj. Tikai spilgta. Tunelī pardod: drēbes, maisiņus, mūzikas (pirātiskos) ierakstus, krievu grāmatas + vēl laikam šo to uzkožamu un abās tuneļa pusēs pārdod zeķubikses, vecas tantiņas, un vienā galā pārdod lietussargus un svaigus piena produktus- no Pierīgas. Cilvēki tur kā dekorācija, kā uz šosejas garām slīdošas mašīnas- sejas, sejas, grimases, grimases un prom uz neredzēšanos. Soļi klaudz- dvēseles arī klaudz. Domas atsitas smadzeņu garozā kā skaņa atsitas pret betona blokiem tunelī zem Gogoļa ielas. Tie ir pārdesmit metri. BET liek saparast, redzēt un izdīvot tik daudz, kā dažs labs nebūs guvis no ceļojuma uz kādu kūrortu.
Kā vienmēr es es izšaujos kā būlta tunelim- un atmiņā palēninu un tinu uz priekšu un atpakaļ. Cilvēkus, notikumus, skaņas, skatus. Tas viss tajos pāris pakāpienos augšup no tuneļa... es esmu atpakaļ pasaulē.
Tur nav ne tuneļa noskaņas, pat bezpajumtnieki pamanās saplūst ar pūli, te tikai steiga. Es dodos.