Lasu Jerofējeva grāmatu "Maskava- Gailīši" un apjaušu, ka manī mīt tāds slēpts dzērāja/pļēgura potenciāls.
Goda vārds griabas nodzerties līdz aizmiršanai. Daudz ko gribas aizmirst. Savu stūlbumu, naivumu utt. Visus "sūdus" gribas aizmirst. Sirds sažņaudzas, gribas eksitenciāli žāvāties un sarkastiski pirst. Jā, jā. PIRST! LAi nāk ārā visas ciniskās samaitātības un lēto iegribu gāzes! Veņečka gan nekad nepirda. NU JA! Tāpēc, ka labsirdīgs bija un dzēra, tāpēc nepirda. Un ko tu, Gatiņ, tagad iedomājies? Giribi, kā Veņička? NĒ! NEtiks tev. Ah saki, ka negribi viss? Nu ko tad tu arī uzblīdīsi kā visi "ruksīši" un "lopudakteri". Ko tu saki?
Gribi aizmirst visus lielos sūdus, kurus vāra tie "cūkas"??? NĒ. Jācieš tev. Tev būs jācieš! Veņička dzēra- tu panesīsi tos sūdus un izlabosi tos. Bet līdz tam mācies, Gatiņ, ai, kā mācies! Tā sacīt- Kušai krieviņ kāpostiņus.
Jā būs jāpacieš. Tas nekas, ka tas viss rada tādu vēlmi nosirds emocionāli vemt, bet darīsi labu un kas zina būs vēl beigās labi. NU labi tam Cookie stāstam neticu- tik labi šaubos vai būs. Bet ejot nosacītu uzupurēšanās un ciešanu ceļu savu dzīvi nebūšu velti izmetis vējā.
Lai gan.Tagad man tā gribētos viss vairāk izdarīt. MAn neko nevajag. NEko. Ejiet ratā veiksmīgās dzīves kungs, Katrīnas formulas un citi prātā neveselie! IEnīstu visus, kuri ir truli. Tos, kuri nemāk sasāpēti par ko runāt. Tos kuriem nesāp. NEsāp ziedošas ievas, nesāp noklīduši suņi, uzceļa sašķaidīti zvēri, guļoši nodzērušies cilvēki tuneļos, aizauguši mazdārziņi, lētas ielenes, izmisīgi dieva sludinātāji, zagtu mantu tirgotāji, rudeņi, vasaras, ziemas, pavasari, un tie cilvēki, kuri vada mūsu valsti. Kāpēc jābūt žēl par viņiem??? NU kaut vai aiz tā iemesla, ka viņi degs ellē tā kā neviens nebūs vēl dedzis. PAr to, kā viņi mokās? Kā viņus grauž noiekšas. Viņi paši sevi ēd. UN ar savu perverso varas tieksmi uzkundzējas tautai.
UN vēl vairāk ienīstu tos cilvēkus, kuri zog, gaužas par to cik slikti viss ir, bet neko nedara un nedarīs.
Ienīstu tos, kuri bez ziepēm "lien" tumšā vietā un smirdīgā.
Teiksiet: OOO rupeklis primāts.
Es saku!: LAI! KAut primāts. NEgribu dzīvot tā. NEkādus maldus.
Man ir žēl daudz cilvēku.
Tik daudz tā sliktā.
Vakara man piezvanīja Lī. UN teica: Es mēģināju iziet visu mūsu attiecību hronoloģiju. Un es atcerējos to reizi, kad Tu mani noķēri pēc Informātikas eksāmena un teici, ka mani nelaidīsi vaļā- tik viegli.
ES tā klusēju. UN pie sevis domāju (TU Gati es baisais mūdzis!!! Pēc dziļākās dziņas- melīgs, sīks, nelietīgs, nedrošs, bet pietika dūšas, tomēr pateikt vienreiz par visām reizēm ko tu vēlies. NOteiktas bija vērtējams skalā- NETICAMI BET FAKTS. VAi kā pasaules brīnumu. Visticamāk, ka tā bija vēlme pašsaglabāties, glābties no visa.UN nebija taču neviena. NEBIJA KUR IET. Tad es gāju, "metos ceļos un atzinos visā". [Dostojevskis])
NElietīgais zemais cilvēk. Kauna nav. UN nebūs. UN vēlme, vēlmes. Baidies samaitāties? Nē netiks tev kā Veņičkam aizmirsties.
Lī.Gati? TU dzirdi?
G: Ēm. mhm. Dzirdu, bija kaut kādi traucējumi "signālā".
Smejos.