"Kam ir vajadzīgs, ka sāp?"
Maita tu, Ojār, esi, ka par ātru piedzimi un mani nepagaidīji... Un es esmu neveiksminieks, ka par vēlu piedzimu un tevi nevarēju sagaidīt.

Šodien viss noskaidrojās.Es neesmu derīgs šai pasaulei. Manī ir pārāk daudz un pārāk lielas domas un idejas priekš viena cilvēka. (Nē tā nav sevis slavināšana... objektīvs skatījums uz tām idejām un nodomiem, kurus esmu iecerējis un kurus realizējis... nu pašlaika ir 90 pret 10)
Dažkārt,tā nevarība- nespēcība pret visu fizisko pasauli ir patiesi iznīcinoša. Šodien noformēju savas domas un to, ko nebiju līdz galam uztvēris. Kļūdaini uzskatīju, ka es nezkapēc esmu pretrunās ar savām vēlmēm.
Agrāk gribēju sabiedrību, tagad ne. Ka tagad bēgu no cilvēkiem- izvairos.
Patiesībā es vēljoprojām alkstu pēc dvēseliska kontakta. Savā ziņā es gribētu teikt, ka es atrodos tādā kā garīgajā vientulībā. Un tas viss izraisa manu neirozi. Manu nespēku. Manu nevarēšanu tik galā ar parādiem...
Šodienas atklāsme ir kaut kas tāds, ko šeit uzrakstot nesapratīs neviens. Pat tie, kuri lasa regulāri manus darbus. JO PAT ES ne līdz galam izprotu atklāsmes un atziņas.
Es pārlasīju visu klab.lv sarakstīto. Un man mjā. Nožēlojami.
Veltīgas pūles un cerības- muļķīgas ilūzijas un delīrijs apskaidrības mirkļos- dusmas par apskaidrību utt. Bezjēdzīga kaut kā gaidīšana. Bezjēdzīgas cerēšanas. Bezjēdzīga bezjēdzīgās dzīves bezjēgas bezjēguma attēlošana utt.
ES zinu, es pats neesmu bijis labs- gana labs. Neesmu apvaicājies cilvēkiem kā klājas. Bet mjā- laikam cilvēki izvairās no kontaktēšanās ar mani- nedzīvajā- jo dzīvajā nav kur sprukt. Un tad man norāda- es esot runīgs. Manas smadzenes ir īpašas patērē vairāk skābekļa nekā parasti.
Tā man teica ārste.
Gribu pabeigt rakstīt par Grišu. Bet es saprotu, ka es nevaru būt gan tas gan- tas. Es varu būt tikai viens kaut kas un tas mani sarūgtina.
Vienkārša kontakta un manis paša psihopātiskā uzvedība ir vienkārši muļķīga. Ziniet- man bieži vien liekas, ka es uzmācos cilvēkiem, kad rakstu. Grūti saņemties sākt rakstīt un pārkāpt sev pāri. Es sevi piespiežu būt egoistiskam.
Bailes un trauksmes- superego utt. Vienkārši es esmu noguris- patiesībā tikai vienam cilvēkam vajadzīgs radījums. Un jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu- ka šī premisa ir patiesa. Un šeit jau nav runa par to, ka es kliegtu pēc uzmanības. Nē- tik banāls es neesmu. Ja man ko vajadzētu es paņemtu, ja vien spētu. Bet es nespēju. Es sāku izdzīvot to, par ko gribu rakstīt- cilvēks- kļūst lieks. Gluži emocionāli un garīgi lieks. VIņa esība ir lieka un nevienam nevajadzīga. Līdz brīdim, kad šī te esība kādam ir noderīga. Kad kāds to var izmantot. Tas manī dzeļ un aizvaino vairāk, ka cilvēki, kurus es pazīstu vai slikti pazīstu, atļaujās man sūtīt vēstules ar piedāvājumiem pārdot savu saredzēšanas talantu. Lūgumi uzraktīt esejiņu par 5 Ls ir vienkārši nožēlojami. UN vēljovairāk aizvainojoši. Ak, Sartr', kuņasdēl tu tāds, no Larošelas. Tu (laikam) rakstīji pravietiski par mani.

Vācieša kungs es gribu jūs citēt:
"Kam ir vajadzīgs, ka sāp?
Man un tev.
Ja mēs negribam būt tikai sev,
tikai tam-
nekas un nekam."

Atkal mani izdzina ārā. Biju pie upes.
Es sēdēju un koka saknes, pie upes, un ēdu mandarīnus. Tumsa mācās virsū. Jā. Es esmu muļķis. Šodien iemācījos, cik patiesi nožēlojams ir cilvēks.
Tad vēlas to, tad citu.
Jelgavā es vēlējos būt cilvēku sabiedrībā... tagad- cenšos izvairīties. Nezinu kapēc. Bet man sāk palikt nepatīkams dzīvais kontakts ar cilvēkiem, kuri nav mani draugi vai labi paziņas.
Es vēlos neiespējamo.
Jā tagad runā caur mani manas galvassāpes. UN šajā mirklī es sāku saprast Nīči un citus šizīgos māksliniekus.
BEt Nīči it īpaši viņam bija īpaša nervu slimība- man protams tādas nav- bet es saprotu.
Cilvēks ir tik maziņš un niecīgs. Pret to visu ko sauc par dzīvi.
Jācīnās pret tik daudz ko, ka pietrūkst spēka.
Man pietrūkst iekšējās dzirksteles. GARĪGĀS DEGVIELAS.

Smoku nost. MAn pavēl. CIti man pavēl. Ko darīt. KO darīt ar manu dzīvi. Es nerunāju šeit par kaut kādu iepriekšnoteiktību, bet gan par apspiešanu!!!!
Gribu lamāties gribu izlauzties brīvībā. Nelabums. Visdziļākais nelabums.

"Man ir tāda smeldzīga smeldzīga nojauta,
Ka tā pasaule kurā es dzīvoju
Var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta..."

(Ojārs Vācietis)

Sēdēju un klausījos "Klavierkoncerta" ierakstu. UN sanāca pupas.

UN pār visu miesu trīsas un vistu pumpas. UN aizverot acis viss kļuva pilnīgs viss kļuva mierīgs... UN jutekliskums. Gribu uzņemts filmu. Labu filmu vai vismaz sarakstīt scenāriju. MAN vajag stimulu*... Vajag kādu kurš maigi pastumj padzen uz priekšu.

Viena vienkārša sarakste... un viss atkal ir labi.

Ceru, ka mans spriedums ir kļūdīgs attiecībā par citiem vīriešiem.

Jūtu, ka esmu baltais zvirbulis. Jap. Tik balts, ka pat baltie zvirbuļi mani neuztver par nopietnu.

Es gribētu būt dzimis ap to pašu laiku kad Ojītis bija... Tad es varētu zvanīt viņam un viņš man vēlu naktī vai agri no rīta tā starp plkst. 2:00 un 5:00. UN nebūtu visādi Lattelekomi, kuri plēstu sūro naudu par mūsu garajām sarunām, diskusijām un pusstrīdiem.
Es gribu lai mani atzīst pēc nāves.



* Stimuls- no latīņu valodas- gara rīkste lopu dzīšanai.

Acu pākstīs lobās pupas.
Kristāliskas, tīras, glupas.

Neskatās, pār vaigiem skrienas.
Nav tās arī gluži vienas.

Domas pārved zoda malai.
Pupas atdod skaitļu skalai.

Tur tās aug un tur tās krājas.
Tur tās birst un truli stājas.

Atliek punktus tur un tur.
Novelk strīpu un tā dur.

Pati spice tieši sirdī.
Ne tā draud, ne tā tirdī.

Tikai mazliet dumji sāp...

Tā tas ir kad lobās pupas.
Darot lietas gluži glupas.

Ir dienas. Un ir naktis. Un tās naktis ir labākas par dienām. Labākas, jo ejot gulēt tu nevari nonākt pie dažādām atziņām... vismaz parasti ne.
šorīt piecēlos un sapratu, ka es jau spēlēju teātri.
Spēlēju dažādas lomas. Tēloju izliekos pats par to nezinām.
Spēlēju un nezinu cik igli vēl šī spēle man patiks.

Manas vainas dēļ, kāds aiz sāpēm samaitājās. Tagad laboju to samaitātību... Nu varbūt ne tādā ziņā kā samaitāts un slikts cilvēks ir, bet netīrs. Nav vairs tik skaidrs kā bija. Arī draugi viņu maitā.
UN man sāk palikt bail par to cik ilgi es to uztveršu, kā vienkārši notikumu un akli ticēšu, ka tā ir viņas izvēle. Bet lai jau nu būtu.

Tik un tā mans saprāts ir difunkcionāls- tā vismaz liecina ārsti. :D

Man vajag steidzami ārstēties.
Aizmukt. Aizmukt no cilvēkiem. Kaut es varētu dzīvot pie upes tā kā to darīja Pārcēlājs un Sidhārta. BET es nevaru. Es pat nedrīkstu atļauties par to sapņos, jo tas vairo to ko sauc par iekšējām sāpēm. Galu galā cik tas viss ironiski skan- pats radi cerības un pats viņām arī apgriez spārnus un tad sprandu. Pat Panaceja mani nevar dziedēt. NĒ tas nav vēzis tā nav nekāda cita slimība kura rodas no vīrusiem vai mirkroorganismiem. Tas ir tikai mans īpatnējais prāts. Un īpatnējās domas un izjūtas. Ak jā Melanholisms.

Esmu noguris melot. Bet tas ir vienīgais, kas mani tur pie dzīvības, veselā saprāta un šīs pasaules.

Mūzika: Muse- City of delusion

MAnī rodas mākslinieciska socializēšanās vēlme. Dzīvajā.
Ap h20 pīpi, citātiem, mākslu, dzīvi un cilvēkiem.
Ja. UN labu filmu.

Quando sono solo
Sogno all’orizzonte
E mancan le parole
Si lo so che non c’? luce
In una stanza
Quando manca il sole
Se non ci sei tu con me, con me.

Su le finestre
Mostra a tutti il mio cuore
Che hai acceso
Chiudi dentro me
La luce che
Hai incontrato per strada

Time to say goodbye
Paesi che non ho mai
Veduto e vissuto con te
Adesso si li vivro.
Con te partiro
Su navi per mari
Che io lo so
No no non esistono piu
It’s time to say goodbye.

Quando sei lontana
Sogno all’orizzonte
E mancan le parole
E io si lo so
Che sei con me con me
Tu mia luna tu sei qui con me
Mio sole tu sei qui con me
Con me con me con me

Time to say goodbye
Paesi che non ho mai
Veduto e vissuto con te
Adesso si li vivro.
Con te partiro
Su navi per mari
Che io lo so
No no non esistono piu
Con te io li rivivro.
Con te partiro
Su navi per mari
Che io lo so
No no non esistono piu
Con te io li rivivro.
Con te partiro
Io con te.


Time to say goodbye
----------------------

When I’m alone
I dream on the horizon
And words fail;
Yes, I know there is no light
In a room
Where the sun is not there
If you are not with me.
At the windows
Show everyone my heart
Which you set alight;
Enclose within me
The light you
Encountered on the street.

Time to say goodbye,
To countries I never
Saw and shared with you,
Now, yes, I shall experience them,
I’ll go with you
On ships across seas
Which, I know,
No, no, exist no longer;
With you I shall experience them.

When you are far away
I dream on the horizon
And words fail,
And yes, I know
That you are with me;
You, my moon, are here with me,
My sun, you are here with me.
With me, with me, with me,

Time to say goodbye,
To countries I never
Saw and shared with you,
Now, yes, I shall experience them,
I’ll go with you
On ships across seas
Which, I know,
No, no, exist no longer;
With you I shall re-experience them.
I’ll go with you
On ships across seas
Which, I know,
No, no, exist no longer;
With you I shall re-experience them.
I’ll go with you,
I with you.

Jau simtu...
Kuro reizi
Tu centies
Saņemt sevis rokās.

UN simtu...
Kuro reizi
Viss atduras
Pretīgās nespēka mokās.

Jau simtu...
Kur dienu
Tavās rokās
Pasaule nerimstoši dzimst.

UN simtu
Kuro dienu
Viss liesmo,
Sprāgst un rimst.

Jau simtu...
Kuro mirkli
Tev nemāku
Atzīties smalkās jūtās.

Un simtu
Kuro mirkli...
Nervi visi
Formējas mīlas bultās.

Jau simtu
Kuro dzīvi...
Tu tālumā
Mirdzi kā tūkstošiem zvaigznes.

UN simtu
Kuro dzīvi...
Prātoju kā lai
Meitenei mīlestību aiznes.

Jau simtu
Kuro simtu...
Ir nolemts
Galīgs lēmums.

Ka simtu
Kuro simtu...
Mūsu dzīvi
Pavadīs kaislīgs lēnums.

Šodien mani pārplēsa uz pusēm. Tā ņēma un pārlauza uz pusēm kā sērkociņu.
Dažs labs jau domā, ka tur asinis, zarnas, iekšējie orgāni šķida, kermeņa šķidrumi, vēmekļi un mēsli. Taču nekā tamlīdzīga. Mani pārplēsa uz pusēm tā nemanāmi un klusi. Kā ieplaisā stikls, tik nemanāmi kā upes aizsalsts un ezeri. Tagad uz kādu laiku esmu tikai pa pusei es. Un nespēks kājās, rokās, galvā un sirdī. Sen tādi iekšēji nespēka nelabuma drebuļi nav bijuši. Reizē niknums un miers, reizē iznīcinošs spēks un nespēks. Nezinu kur likties.
Tā ja. Nezinu kā būt. Viņa negrib runāt. AI, kā mani iztukšo. MAni dzīve izsūc sausu.
Pat kādreiz tik iedarbīgās uzslavas un glaimi nelīdz. JĀ nelīdz. Kaut esmu patmīlīgs nelietis, tomēr nelīdz.
Kaut kas ir mainījies un nezinu kas. Visiem mani vajag dēļ kaut kā- nevienam tāpat vien.
Šodien neveicās. Nekas neveicās. Sāka līt. Pat nesniga. Jā slapjdraņķis. To arī laikam esmu pelnījis- slapjdraņķi.

Sākās tas viss ar smagu atraidījumu un izsmieklu tajā pašā dienā līdz ar Jāņa Pāvila otrā nāvi, kura mani kā nekristītu tomēr aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Es vienkārši piesēdos pie galda un sāku rakstīt. Sākumā mocījos.
Tad locījos, māniju sevi, krāpos. Muļķojos un murgojos.
Bet, tad smeldze nāca sākumā caur sirdi, tad caur plaušām un visām krūtīm, tad caur visu ķermeni, smadzenēm, acīm, lūpām, mēli, ausīm matiem un izgāja caur pirkstu galiem. Tas viss lika vārtīties čokurā uz zemes aiz tīrām sāpēm. Es piecēlos un sāku rakstīt.
Sāku redzēt, sāku just ar sirdi. Apčamdīt lietu dvēseli, ja var tā teikt.
Tad nāca viss pārējais. Filozofijs stunda ar eseju Gētes institūtam.
Doma, ka vajadzētu uzrakstīt. Tad domāju, kā piespiest sevi uzrakstīt eseju Gētes institūtam. Izdomāju, ka jāpaziņo, visiem cilvēkiem, ka rakstu eseju, lai gan viss process notika galvā- domās. Njā. Jāpiespiež sevi uzrakstīt darbu paziņojot svarīgiem cilvēkiem. Paziņoju Cookie. Neatcaros vair sarunu, bet sarakstes noslēgumā bija skaidrs, ka uzrakstīšu to nolāpīto eseju. Un es arī to izdarīju. Tad nāca šoks par to, ka tomēr mans darbs ir atzīts par labāko. Tad mani intervēja Gaitis Grūtups. Sīki un smalki. Uzzināja ka rakstu. Un šovasar atsūtīja pa draugiem ziņu, ka ir iespēja publicēties. Njā.
Nu es patiecu:"Jā labi mēģināšu." Tad sastapos ar savu vājumu un neticību. Padomāju, ko es viens. Zinu, ka dažam labam sanāk pat labāk un galu galā jaizdara kaut kas labs šim cilvēkam. Par nelaimai sāku uzplīties Elīnai. :D Tā pa bišķim. Tā lēnām, maigi, bet pie lauzu. UN viss notikās.
UN tas viss rezultējas "Skaņa pār Lielupi" Literārais almanahs. Jā.
Beidzot, mani darbi iespiesti. Līdzās tādiem monstriem kā Eipurs un Vērdiņš.

P.S. Tagad Elīnai jauns pseidonīms. Stūrmane... :) Stūlbie redaktori.