Ir dienas. Un ir naktis. Un tās naktis ir labākas par dienām. Labākas, jo ejot gulēt tu nevari nonākt pie dažādām atziņām... vismaz parasti ne.
šorīt piecēlos un sapratu, ka es jau spēlēju teātri.
Spēlēju dažādas lomas. Tēloju izliekos pats par to nezinām.
Spēlēju un nezinu cik igli vēl šī spēle man patiks.

Manas vainas dēļ, kāds aiz sāpēm samaitājās. Tagad laboju to samaitātību... Nu varbūt ne tādā ziņā kā samaitāts un slikts cilvēks ir, bet netīrs. Nav vairs tik skaidrs kā bija. Arī draugi viņu maitā.
UN man sāk palikt bail par to cik ilgi es to uztveršu, kā vienkārši notikumu un akli ticēšu, ka tā ir viņas izvēle. Bet lai jau nu būtu.

Tik un tā mans saprāts ir difunkcionāls- tā vismaz liecina ārsti. :D

Man vajag steidzami ārstēties.
Aizmukt. Aizmukt no cilvēkiem. Kaut es varētu dzīvot pie upes tā kā to darīja Pārcēlājs un Sidhārta. BET es nevaru. Es pat nedrīkstu atļauties par to sapņos, jo tas vairo to ko sauc par iekšējām sāpēm. Galu galā cik tas viss ironiski skan- pats radi cerības un pats viņām arī apgriez spārnus un tad sprandu. Pat Panaceja mani nevar dziedēt. NĒ tas nav vēzis tā nav nekāda cita slimība kura rodas no vīrusiem vai mirkroorganismiem. Tas ir tikai mans īpatnējais prāts. Un īpatnējās domas un izjūtas. Ak jā Melanholisms.

Esmu noguris melot. Bet tas ir vienīgais, kas mani tur pie dzīvības, veselā saprāta un šīs pasaules.