Latvijas Rakstnieku savienība ir izsludinājusi pieteikšanos "Iesācēju autoru literāro darbu konkursā", portālu "Delfi" informē RS pārstāvji.

Konkursā tiek aicināti pieteikties visu vecumu iesācēji autori, kuri raksta prozu, dramaturģiju, dzeju, tulko un atdzejo un vēlas pilnveidoties šajā virzienā.

20 konkursa uzvarētāji tiks uzaicināti uz "Iesācēju autoru semināru", kura laikā no 28. aprīļa līdz 2.maijam būs iespēja no pieredzējušiem dzejniekiem, prozaiķiem, dramaturgiem, literatūras teorētiķiem dzirdēt savu darbu vērtējumu, klausīties lekcijas par svarīgiem literārā darba jautājumiem, kā arī iepazīties citam ar citu.

Tā kā semināra dalībnieku skaits ir ierobežots, bet pretendentu vienmēr ir daudz, papildus vēl vismaz 50 autori tiks uzaicināti uz vienas dienas semināru. Jauniem cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1987.gada, šis konkurss vienlaikus ir arī iespēja sacensties par tiesībām piedalīties vasaras literārajā-radošajā seminārā "Aicinājums".

Iesniedzamās darbu kopas apjoms: dzeja (200 līdz 300 rindas), atdzeja (150 līdz 300 rindas), proza, dramaturģija, tulkojums (25 000 līdz 50 000 zīmes).

Jāiesūta/jāiesniedz:
1. Jūsu darbs datora izdrukā, (arī atdzejojuma vai tulkojuma oriģināls);
2. Darba elektroniskā versija (uz e-pastu);
3. Ziņas par sevi (dzimšanas datums, izglītība, nodarbošanās, īsa radošā biogrāfija) un kontaktinformācija (adrese, e-pasts, telefons).

Darbu iesniegšanas termiņš: 2008. gada 17. marts (pasta zīmogs) vai 19. marts, iesniedzot personiski.

Adrese: Iesācēju autoru literāro darbu konkursam, Rakstnieku savienība, Kuršu iela 24, Rīga, LV-1006.

Konkursantus izvērtēs žūrija piecu rakstnieku sastāvā. Autorus, kas kļūs par semināru dalībniekiem, informēsim personiski. Visi darbu iesūtītāji varēs piedalīties Iesācēju autoru seminārā kā brīvklausītāji. Sīkāku informāciju var gūt pa tālr. 26774517 (Ronalds Briedis, programmas Literārā Akadēmija vadītājs)

Kāda cepure neglīta līdz perversībai
Un rīklē ielietais šņabis dzied
Ar medaļām un sarkano komunisma zvaigzni
Viņš bļauju: Davai, latiš- svied!

Pēc jaunākās modes blings ar jumi
UN auseklītis zeltā staro ar
Nāk pretī īstens jaunlatvietis
Kas miesas bojājumus nodarīt var

Nike pasatalas un landkruizers
Pieder villa kāpu priedēs
Jaunlatvim ir lāčaus cepure
Ar kuru viņš krievus biedēs.

Bet mūsu varonis pārlaimībā griežas
No Mendeļējeva mūžīgās panacejas
Tik salda un izvirtusi dvinga nāk
Tās uzsūcēji nāvei pretī smejas

Baltiskij fašizm ņepraiģot
Stingri skan dzērāja lēmums
Pār taisnīgo strādnieku pasauli valdot
Vēsta komunisma sentēvu cēlums

Bet padomju varonim nav pensijas tādas
Lai varētu gulēt ozola zārkā
Te nu ir viltīgs apreiķins
Kāpēc viņš latvieti par fašistu zākā.

Tam sazvērniecisks plāns ir prātā
Kā nogremdēt Latvju valsti
Par apbedīšanām ir jāmaksā
Tā kā visus mūs latiš balsti

Latvis cēlais iekaist protams
Skolā mācīja, ka kreivi esot slikti
Un par to, ka vectēvu tie deportēja
Viņa sitieni kļūst pavisam pikti

Krievs lūdzas piedošanas visiem
Sāk dzidras asaras pār vaigiem birt
Tik tagad padomju varons skārts
Ka reiz vienu var tikai dzīvot un mirt

Kāda cepure neglīta līdz perversībai
Un rīklē ielietais šņabis dziest
Ar medaļām un sarkano komunisma zvaigzni
Varbūt nevajdzēja pudles korķi vaļa griezt?

Rītdien vienos ejam draugi.
Taisam kaktusu un maijpuķīšu dumpi.
Ejam uz Saeimu, brīvību prasām.
Ja to mums nedos- ņemsim caur masām.

Rītdien vienos piecdesmit ejam draugi.
Taisam kaktusu un maijpuķīšu dumpi.
Ejam pie ministriem, "gāžam varu".
Līdzi ņemam kakutsus, jo gaidām karu.
Maijpuķītes tikai tā, lai msakētu revolūcijas garu.

Padzīsim tos, kas nobarojušies ir ar lašiem!
P.S.
Termosu ar tēju gādāt pašiem.

Kas no tā, ka
Kāds pērkams?
Kas no tā, ka
Miesu savu- varam svērt

Cilvēki tik' noguruši
Nevar laimei durvis vērt
Cilvēki tik izmisuši
Nemāk savus bērnus pērt

Cilvēki tik paklīduši
Viņi nemāk lāgā dzert
Vairāk sūru dzīvi nemāk
Noskalot ar šņabi
Klusēt, pateikt:
Viss būs labi

Kas no tā, ka
Kāds pēkams?
Kas no tā, ka
Citu dzīves varam pirkt.
Kas no tā, ka
Pašu kungiem ļaujam
Tautas cerību asinīs mirkt...

Brīvā izvēlē
Bez vēlēšanās vēlmes
Raisa nelabumu
Kā pēc vasaras svelmes

Darbu jūras
Rauj pienākumu dzelmēs
Naivās ilūzijas
Lauzīs un velmēs

Nebūs bērnišķības
Sirdīs nelīksmos prieki
Cilvēki grausti
Svētkos pamesti lieki

Milzīgās tirāžās
Cilvēkus likteņus ražos
Mantiskas iekāres
Un aklums tos važos

Cilvēkus māna
Ar šķietamām brīvēm
Aicina tālāk
Uz pērkamības dzīlēm

Brīvā izvēle
Kur tāda nemaz nav
Pasaki tikai
Ka tu neesi tāds jau.

Šodien izvēlējos ignorēt Vudro Vilsonu tāpat kā visas iepriekšējās dienas un paļauties uz Dievišķās veiksmes un apžēlošanas institūcijas, kā arī uz pasniedzējas Ivetas Reinholdes žēlastību. Šodien viņa teica, ka lēkšot Daugavā 2 reizes un ka vēlas nodzīvot pensijā vismaz 3 gadus, jo tas valstij iecērtīšot dziļu robu. Tāpat arī Aristoteli es atļāvos laist atpūtā un ar viņu paspēlēties ļaušu šoreiz citiem. Lai jau citi spēlējas ar viņa premisām un paradigmām. Lai jau citi saprot viņa domu par likumiem un valsts atkarību no ģimeņu pastāvēšanas... Lai jau šoreiz Ivars (Ījabs)patrenkā citus un skubina draiskāk spēlēties ar mazmīlēto un grūtus bērnības gadus piedzīvojušo Aristoteli. Rītdiena piederēs citiem, jo asinis rīt es netaisos dot.

Vai kāds zin kā smaržo dzeja?

Viņš ienīda pulksteņus. Šis cilvēks nīda tos visvairāk par visu. Tikšķēšanu viņš nīda šķiet neizbēgami jau kopš bērnības. Tie cilvēkiem norādīja, kad kaut ko darīt, cik ilgi ko darīt, kad sākt un beigt darbus. Laiks arī viņam, tāpat kā visiem cilvēkiem, norādīja viņa mirstību un ierobežotību. Un tāds šis cilvēks jutās- ierobežots un neapmierināts ar sevi (pat vēl vairāk). Lai cik tas arī banāli neizklausītos viņš nīda pulksteņu nīšanu, jo uzskatīja sevi par pietiekoši racionālu. Neapšaubāmi tāds bija ideāla vīrieša tēls, kurš Grišas apziņā bija aizķēries jau kopš bērnības, kad māte mācīja skaitļus, burtus arī pulksteni. Tāpēc zēna gados nojausto pulksteņa lietderību un uzcītību tā apgūšanā, vecumdienās Griša kompensēja ar rūgtu riebumu. Nojauta, ka viņa dzīves gājums nu jau ir sasniedzis norieta punktu, lika uztvert sienaspulksteņu mazo ceieru tikšķēšanu sevišķi personīgi. Griša juta kā laiks neaizbēgami izsīkst. Un ne jau novecojusī seja to pavēstīja, bet gan mirušo biedru un atmiņu daudzums, kurš bija uzkrājies un uzvirmoja sapņos. Dažkārt Grišam šķita, ka viņa atmiņā pastāvošie tēli un sapņos redzētās nepazīstamās personas nemaz nav eksistējušas. Ka tās visas ir iepriekšējo dzīvju mirāžas vai vislabāk viņš tās būtu nosaucis par atraugām. Un šīs eksistenciālās atraugas viņam uzdzina nelabumu un šaubas. Šādos mirkļos viņš steidzās pie vecajiem fotoalbūmiem, izmisīgi meklējot nezināmo personu, kuru atmiņa un veselais saprāts sķietami bija pasludinājuši par persona non grata... Jo biežāk Griša šādas personas un sejas atrada albumā, jo vairāk viņš apzinājās, ka arī viņš ir šāda nevēlamā persona un ka arī viņa noliktais laiks aiziešanai tuvojas.
Gluži tāpat kā viņa sienaspulkteņa "Luč" laiks nu jau ritēja pēdējos mirkļus šajā pirmdienas rītā. Tieši viesistabas pulksteņa tikšķi bija modinājuši atvaļināto kapteni. Ap septiņiem norīta klusums pamazām pārauga troksnī. Mazpilsēta modās no mānīgā miera. Griša bija spiests dzirdēt kā viņa kaimiņi devās uz darbu un tieši šajā mirklī viņš izlēma izrēķināties ar veco pulksteni. To gan beidzot viņš darīja pēc sava prāta: tieši, ātri un nesaudzīgi. Bez kāda naida vai nožēlas viņš nokārtoja savas attiecības ar viegla mājsaimniecības āmura palīdzību.
Minūtes laikā no kaitnieciskā objekta bija palikušas vien stikla lauskas un vraks. Vai Grišam bija žēl? Viņam gan būtu žēl pirms pārdesmit gadiem, bet tagad... Kāda gan atšķirība un nozīme bija pulksteņa pastāvēšanai? Eksistencei vairs nevajadzēja meklēt attaisnojumus, ieganstus vai aizbildināšanos. Viss bija un notika tā kā tam bija jānotiek un šoreiz pēc Grigorija Messjanoviča prāta.
Un par to pirmoreiz mūžā viņš jutās atvieglots.

vai vajadzēja
toreiz kad acis
prasīja tās puķes
kuras nesmaržo
tā melot
toreiz, kad rokas
dvēseles vietā
lūdzās pēc glāstiem
tā baiļoties
un toreiz un tagad
sevi mānīt
līdz vēlam vakaram
un tikai tad uzdrīkstēties rakstīt
vai vajadzēja...
jā tad vajadzēja
bet vismaz viena
lieta katram
ir dzīvē jānožēlo
un dziļos vakaros
pēc krievu seriāliem un filmām
tu vaicāsi
vai vajadzēja?

Tikko sevi piedraugoju klabā... to es jau saucu par pamatīgu stadiju.