Meli pasaka daudz vairāk par cilvēku nekā patiesība.

Cilvēks un pretrunu valsts.

Viss sākas ar mirkli, sekundes simtdaļu, kurā pārplīst asinsvads, aizveras un atveras plakstiņi, un rodas patiesības pārākā forma- atklāsme.Es negribu neko teikt vai domāt sakrālajos jēdzienos un vilkt paralēles ar mesiju- apskaidroto, visu cilvēku un cilvēces glābēju. Šeit nav un nebūs tāda. Jau pati Daba ir paredzējusi mūsu mirstību un iznīcību. Arī mēs paši cilvēki esam to visu paredzējuši un līdz šim veiksmīgi veicinājuši tuvošanos nenovēršamajam. Dieva sūtņu nav, lai kā jūs viņus sauktu vai uzrunātu vārdā. Tomēr, jā, glābējs ir. Viņš ir ikkatrā no mums, taču- daba, liktenis, laika ritums, dzīves sakarības un mēs paši cilvēki- neļaujam šim „glābējam”, ja tāds arī būtu, dzimt mūsos. Mēs visi esam pašnerealizējušies mesijas. Mēs pasauli glābjam savos sapņos, iedomās un atklāsmes mūsos rodas tik personīgi, ka tās izskaidrot lielākoties nevar, jo citi „mesijas” jūs sāktu uzskatīt par garā vāju. Šis ir mans mēģinājums aprakstīt atklāsmi. Tai nav nekāda sakara ar reliģiju un ceru, ka nekad tai arī nepiemitīs šāds raksturs. Raugi, pienāk diena dzīvē, kad tu, cilvēks, apzinies savu nevarību un nenovēršamību. Tu esi zaudējis spēlē, kuru neesi nemaz sācis. Aizslēdzis durvis, kuras pat neesi vēl iecerējis atvērt. Šī diena ikvienu salauž neskatoties uz tā stāvokli sabiedrībā, izglītības vai finanšu līmeni. Tā ir diena, kad bērnības rožainie gaisi izzūd un paliek tikai drēgnais debess jums un nesaudzīgās dzīves lietavas. Un tavs prāts ieslēdzas un izslēdzas, rada patstāvīgas domas, līdz kādā mirklī ir vakuums. Klusums, kurā savelkas negaisa mākoņi, lai zibeņotu un koncentrētu visu kopīgās apziņas spēku tikai tevī. Es nevēls rakstīt ar iepriekš nolemtību, taču to nevaru. Nav jēgas spēlēt paslēpes pašam ar sevi turklāt vienā gaišā un noslēgtā telpā. Es zinu kas būs galā. Es ceru, ka zinu kam tur beigās ir jābūt. Tur? Kas ir „TUR”? Nav skaidra definējuma, taču „tur” noteikti ir un paliks saistīts, vismaz šeit, ar cilvēka apziņu, sabiedrību, apkārtējiem apstākļiem (sociāliem, ekonomiskiem, vēsturiskiem). Tur- galā es redzu nesaudzīgu patiesību par mūsu dzīvi, sabiedrību, laikmetu un galu galā par mums pašiem kopumā. Pienāk mirklis, kad cilvēks vairs nevar ticēt visam kas notiek apkārt. Es nevaru akli ticēt. Arī jūs to nevarat. Taču materiālās dzīves kārdinājums ir pārāk liels. Pārāk skaists ir sapnis par bagātību un brīvību izmantojot citu naudu ņemot kredītus. Tik viegli tai salgmei ļauties. Sirds balsi un dvēseli nomāc naudas un komercijas gūzma. Vecāki pamet novārtā savus bērnus, bērni- savus vecākus. Cilvēki noliedz savu valsti un tā noliedz cilvēku vai sabiedrību kā saprātīgu būtni. Es neticu vairs valsts idejai, vismaz, akli neticu. Mūsdienās valsts ir izveidota par mehānismu tā vietā, lai tā būtu vienots organisms. Cilvēki ir padarīti vienaldzīgāki, lai gan izglītības pieejamība ir augusi. Zināšanas taču nepadara vienaldzīgus. Cilvēki aizvien mazāk un mazāk grib zināt par politiku un piedalīties tajā. Par to domā kā kaut ko negatīvu un nevēlamu. Cilvēki nemīl partijas, lai gan vēlas demokrātiju. Balso par labējiem, lai gan domā kreisi. Vēlamies rūpniecisko attīstību, lai gan saudzējam dabu. Gribam būt godīgi, bet kukuļdošanu piekopjam praktiskajā dzīvē vēl tagad un špikošanu neuzskatām par sliktu rīcību. Mēs dzīvojam divkopienu sabiedrībā ar paralēlām informācijas telpām, bet uzskatām sevi par viennācijas valsti un par šīs zemes vienīgajiem valdniekiem. Mēs gribam būt taisnīgi un liberāli, bet meklējam vainīgos visur ( krievi, homoseksuāļi, Soross, PSRS, oligarhi, masoni utt.). Mēs dzīvojam savas neatkarības atgūšanas ideālu un ideju drupačās. Domājam pareizības vai nepareizības ietvaros, bet nedarām vai darām tik pat kā neko. Mūsu valsts ir pretrunu valsts. Sabiedrība un cilvēks pretrunu plosīts pašos pamatos un tā dzimšanas iedīgļos un saknēs.

A:Es tevi lasu kā grāmatu.
B:Piemēram kā kādu grāmatu tu mani lasi?
A:Kā "Komunistiskās partijas manifestu".
B: Tā! Tu domā, ka esmu ķerta dumpiniece, ja?
A: Nē, taču. Ļoti ātri izlasīju...
B: Ak, tā! TU domā, ka man nav nekāda satura, ka esmu sekla- tā grāmata nav nemaz tik bieza vai ne? Ja jau tik ātri izlasīji.
A: NU, nē vispār patikās tā grāmata un dabūju ar atlaidi.
B: Tātad vēl lēta esmu?
A: Beidz es domāju, ka tu esi prakstiska. TO grāmatu pasūtīju caur "Grāmatu Klubu" ar atlaidi. Citādāk nebūtu pircis.
B: Tā tad tu mani nemaz negribēji tik ļoti?
A: Kā ta negribēju??? Gribēju ļoti, ka ilgi gaidīju, kamēr kritīsies vērtība un pati iekritīs man rokās.
B: Zini, TU esi kretīns! Visi vīrieši, tādi ir, dzirdi visi... Jūs nedarat neko, bet sievietēm liekat darīt līdz pat pēdējam- pat bikses jums novilkt pirms gultas...
A: OK. Nu tad kādu grāmatu man vajadzēja saukt, lai tu būtu bijusi apmierināta? Tikai nesauc kādu no Danielas Sītlas romāniem- tad man noteikti rastos dziļa vēlme tevi sadedzināt jau pēc pirmajām 30 minūtēm vai aiz klaji neizturama stulbuma izdarīt pašnāvību pēc pirmās pārgulēšanas.
B: Kā lai es zinu, kādu grāmatu tev vajadzēja saukt! Tu jau tas inteliģentais! Izdomā pats!
A: Nu labi. Bībele. Kāpēc nē? Tu neesi ne svēta, nedz brīnumaina. Tāda pati kā citas. Uzstāda savus noteikumus un vadās pēc vienas kārtības, viena likuma. Viena kārtība, viens Dievs- sieviete.
B: AAAAA... Tu uzprasies.
A: Tālāk. Kāpēc neesi enciklopēdija. Tāpēc, ka tu neesi spējīga nekad sniegt īsu un izsmeļošu atbildi par konkrēto šķirkli un par plašām tēmām kopumā. TU neesi praktiska, grafiskos attēlus un pamācības kā ieslēgt TV jēgas tev nav jēgas dot.
B: Es eju uz virtuvi! Un nejau pēc ēdiena...
A: Es tā varētu turpināt kaut visu dienu! Bet lai jau būtu, es tevi lasu kā FHM pielikuma kalendāru.
B: Ak, mīļais. Tas ir tik mīļi...

Es gribēju būt
Par Rokpeļņa grūpiju
Liriski apkārt maukoties
Nedēļu iztikt
Ar vienu rūpiju
Ar katru domu
Lauzties- paukoties.

Par Aspazijas dēlu
Gribēju būt- ne Raiņa.
Viņš sistu mani vēlu
Par neveiklām rīmēm
Uz dzejas likuma saiņa.
Pats skatītu,
Ka dara ko ļoti cēlu
Ka augšup pārvērtības maiņa
Nāk caur sēžamvietas kvēli.
Nav karaļvalstī šajā drosmīgo
Kas varētu parādīt viņam mēli.

Par Vācieša brāli.
(Gribēju būt)
Viņš mācītu amorāli
Kā vajag dzert.
Un dzeltenajā presē rakstītu:
Tas brālis Vācieša!...
Bet mani būtu jācieš.
Jo mēs būtu brāļi
OOOJĀRs un OOONĒRs.
Es būtu kāda maza
Piegaujas pagasta mērs.
Vēl tagad viņš brauktu ciemos-
Un es būtu brālis.

Sanācu beigās
Grūpija- tik ne Rokpeļņa
Sanācu- dēls tik ne Rainim
Nesanācu Vāciemtim jaunākais brālis
Augstākais sasniegums 20 gados
Uzvara konkursā Cālis.

Tie, kas dzer vīnu pa lats piecdesmitdeviņi
Sagulst uz ielām kā plaukstoši ceriņi
Asinīm piesūkušies viņu sārto ziedu deniņi
Iztēlē lido, kur pabā alus maksā vien daži feniņi.

Atgūstas visi no sagulšanas ar kreatīvām spējām
Neskan jautājumu: Cik dzērām, cik lējām.
Sen jau ir aizmirsts trīskājainais kaķis par kuru smējām
Viņa vietu aizpildīja ar intelektuālām dziesmām un dzejām

Visi ir dziedoņi un apgaroti mākslinieki
Par piedauzīgo izteikumu skaitu runāt būtu lieki.
Sabiedriskā kārtība un miers ir nonsenss- nieki!
Jābauda taču visi pasaules prieki.

Vienis prātis nebij tik policists Brands!
Bohēmistiem visiem jaunas roku sprādzes žvandz.
Iereibis intelektuālis ir un paliek nekas vairāk
Kā viens kārtīgs rūtains arestants.

Tiem, kas dzer vīnu
Un sagulst pār ceriņiem
Asiņojot maigi tieši caur deniņiem
Atrodoties pabā ar alu par pāris feniņiem...
Iesaku
Nedzeriet vīnu, kas pirkts pa latu
UN santīmiem piecdesmitdeviņiem.

Nepieciešama konkrēta deva nekonkrētības un bezjēdzīguma.
Skaista bezjēdzīguma. Bezjēdzīgumu nevis dumībā, bet kaut ko pavisam parastu vai vienkāršu, bez dziļākām jēgām vai nozīmēm.
Mūsu sabiedrību rauj uz pusēm no vienas puses absolūts trulums, īsprātība un trula bezjēdzība, no otras pārspīlēta nozīmība un jēdzīgums katrā lietā, katrā sīkumā, katrā skaņā, burtā, zilbē, vārdā, teikumā, paragrāfā, lapā, nodaļā un grāmatā.
Domāt par jēdzīgumu pārāk bieži ir kaitīgi. Vispār domāt jēdzīguma ietvaros ir kaitīgi kā fiziskajai veselībai, tā mentālajai. Tā vietā vieglāk būtu domāt par lietām jautrības ietvaros.
Jēgas ietvari noved pie racionalitātes tā savukārt pie daudziem citiem augstiem ētikas principiem, kas faktiski cilvēka dzīvi moka un bendē.
Gribu vazāties pa Rīgas ielām un baudīt vidi. Bezjēdzīgajā nodarbē, tomēr beigās rast kādu jēgu tajos skricelējumos, kuri top katrā garā pastaigas laikā- tāpat kā Jelgavā. Je ne uzreiz, tad vismaz atelpas brīžos vai mājās.
Man jālas Hēgelis. Neapšaubāmi izcils filozofs. BEt es sev jautāju: Vai man to vajag? Es zinu, ka tur ir kaut kas noderīgs, bet "Vai man to vajag?" skan galvā. Vai ar Hēgeļa pārdomām par kungu un vergu es pabarošu sevi un citus?
Vai mani pētījumi imigrācijas un tolerances jomās kaut ko maina? PRotams, ka nemaina vismaz pa pētāmo līniju esošajos problēmu lokos.
ŠOdien pastaigājoties līdz Tērbatas 75 manī kaut kas kņudēja atgādinot manī kaut ko aizmirstu un noliktu malā. Tas atgādināja mani Jelgavā.
Manus klaiņojum/medījumus.

Materiālās vērtības mūsdienās ir spēcīgākas nekā jebkad agrāk. Mūs vilina šķietamu vajadzību un krāsainu reklāmu pasaulē, liekot ģērbties, uzvesties, domāt, vairāk vai mazāk, vienādi. Viena mode. Viens likums visiem un visam pāri: TEV JĀPELNA VAIRĀK! Tev jāstrādā un jāpelna vairāk, lai varētu nopirkt lietas, mantas, sīkumus, īpašumus, dzīvniekus, ekstras, privilēģijas utt.
Cilvēka prātu un uzmanību novērš no svarīgām lietām, no kritiskas domāšanas, no brīvā laika, no komunikācijas iespējām ar līdzīgi domājošiem- ar dzīvi un pie varas esošo darbību neapmierinātajiem. Mūsu sabiedrība ir dziļi līdz ausīm materiālismā, naudas kārē un mantrausībā tik tālu, ka aktuālākās tēmas ir kāda jaunā telefona modeļa iegāde, lai gan "vecais" ir gadu vai divus vecs utml. Šajā mirklī zūd jekāda iespēja netikai kritiski domāt, bet arī kritiskas domāšanas rezultātā izraisītai rīcībai. Mēs dzīvi mēram naudā. Vai tiešām dzīves kvalitāti var izteikt naudā? Cik prātīgi tas ir? Vai varbūt, tomēr izteiksmes līdzeklis šajā dzīves kvalitātes mērijumā ir cilvēka spēja piepildīt sevi, kā morālu un domājošu būtni? Mēs esam naudas šķietamības varā. Naudas šķietamībā tāpēc, ka mēs jau naudai piešķiram lielāku vērtību un lietām nekā savām ģimenēm un līdz cilvēkiem. Cilvēki strāda, gatavi strādāt garās stundas, lai nodrošinātu ģimeni tāpēc, ka nauda ir svarīgāka. Mēs saistam izdzīvošanu mūsdienās tikai ar naudu. Vairāk naudas, bagātības utt. Protams, nekas jauns tas nav, bet pats atzinums, ka pat caur statistikas rādītājiem dažādās dzīves jomās vīd cauri alkas pēc naudas un nekādu ideālu. Diemžēl tas situāciju padara vēl sarežģītāku līdz ar to vēl saprotamāku pilnmēness murgu iespaidā radītā "jauno nāves gēku" iekļautā sadaļa bagātība.

Dzīve ir dzīve
Un viņa ir skarba.
Vienu dienu priekšnieks
Nākošajā jau esi bez darba.
Vienu dien badojies
Te mielojies pie banketa garda

Deep in my heart, there's no room for crying,
but I'm trying to see your point of view
Deep in my heart, I'm afraid of dying,
I'd be lying if I said I'm not

Welcome in, welcome in,
Shame about the weather
Welcome in, welcome in,
It will come
It's a sin, it's a sin,
Where birds of a feather, are welcome to, land on you


Ya Ya Ya *2
You've got my eyes
We can see, what you'll be, you can't disguise
And either way, I will pray, you will be wise
Pretty soon you will see the tears in my eyes..

As each day goes by, it makes way for another,
We discover that we're not alone
And each day we try, the best we can to recover,
All the feelings that we left below

Welcome in, welcome in,
Shame about the weather

Welcome in, welcome in,
You will come
It's a sin, it's a sin,
Where birds of a feather, are welcome to, land on you


Ya Ya Ya *2
You've got my eyes
We can see, what you'll be, you can't disguise
And either way, I will pray, you will be wise
Pretty soon you will see the tears in my eyes..

Welcome in, welcome in,
Shame about the weather
Welcome in, welcome in,
You will come
It's a sin, it's a sin,
Where birds of a feather, are welcome to, land on you...


Ya Ya Ya *2
You've got my eyes
We can see, what you'll be, you can't disguise
And either way, I will pray, you will be wise
Pretty soon you will see the tears in my eyes.. *3

Cilvēks ir īpatnējs "lopiņš". Kants saka, ka mēs no dzīvniekiem atšķiramies ar brīvību. Dzīvnieki esot nebrīvi, jo tos vada instinkti. Manuprāt cilvēks ir brīvību alkstoš un mīloš dzīvnieks.Pat tādā gadījumā, ja šis dzīvnieks iegūst brīvību uz citu (cilvēku) brīvību rēķina. Jau antīkajā Grieķijā nebrīvie un vergi netika uzskatīti par pilnasinīgiem cilvēkiem un tādi bija tikai vīrieši, polisas pilsoņi, vecumā no 20 gadiem. Tāpēc varu secināt, ka cilvēks ,alkstot pēc brīvības, rīkosies neatkarīgi no sava veselā saprāta vai kopējā labuma, līdz ar to šāda veida rīcība ir saucama par instinktīvu. Lūk, piemēram, ja es būtu cietumā un pēkšņi sabruktu sienas, (pajautājiet to sev) vai es bēgtu no tā? Lai gan tajā pašā laikā mēs apzinamies, ka varam tikt noglaināti. Lielākais vairums bēgtu pat nedomādami. Tātad cilvēki ir dzīvnieki, kuru glavenais instinkts ir tieksme pēc brīvības.
Cilvēks arī esot domājoša, saprātīga būtne. Aplūkosim visu pirms vārdu domāt un saprātīgs pēc būtības. Tātad, pirmkārt, domāt nozīmes, kuras attiecas uz šo gadījumu būtu:
1. Veidot spriedumu, izdarīt secinājumu.
2. Būt kādos uzskatos (par ko), spriest (par ko).
1. Spriedums- apgalvojuma veidošana, kura mūsdienās ir šabloniska lielākajā daļā- jau iepriekš ietekmēta. Tas pats atttiecas uz 2. definīciju viedokļa, pārliecības un spriedumu veidošana (par kaut ko), kas visbiežāk ir atkarīga no mūsos iedēstītajām pārliecībām vai zināšanām, ticībām un uzskatiem, kā arī no sabiedrības apkārtējās sociālās un ekonomiskās vides.
Sparātīgs:
1. Spēja pareizi un radoši domāt un spriest.
Te nu nāk subjektivitāte un relatīvisms it visā. Par radošu domāšanu es domāju varu neizteikties plaši tā kā mūsdienu industriālajā sabiedrībā radošums nav nepieprasīts- tikai darba rokas un smadzenes instinktu līmenī tur, kur mašīnas un datori netiek galā.
Tālāk pareizi domāt??? Ko vispār tas nozīmē pareizs?(Tāds, kas atbilst īstenībai, arī patiesībai, noteikumiem, normām, prasībām, pieņemtajai kārtībai.)Par īstenībām un šķitumiem cilvēce vēl ilgi nespēs atbildēt un kā zināt, ka normas un likumi ir patiesi izdomātas visu labā un ka tie tiešām ir labi?
Cilvēks ir prātuļojošs dzīvnieks ne domājošs. Cilvēces "izdarības" jau pašos pamatos atgādina un izslēdz iespēju, ka cilvēki domā. To ko mēs darām ikdienā sauc par izvēli starp kaut ko, nemitīga kaut kā atcerēšanās, reinterpretācija, instinktu prerogatīva, kura ir attīstījusies laika gaidāt augto sabiedrības prasībām. Ēdīšu to vai to, vilkšu to vai to, 12*12= 144, Rīga dibināta 1201.gadā, jāaiziet pakaļ ēdienam (jo nosprāgšu badā), jāizmazgā bikses, jo nosals pakaļa un iet ar netīrām vienkārši nozīmē tikt pasludinātam par "autsaideri" (izstumto) vai izraidīto no sabiedrības/sabiedrības grupas.
Jā, prātīgi neesam bijuši, ja nu vienīgi tajos saprāta uzplūdu viļņos, kad cilvēce iemācījas rakstīt un lasīt, un radīt pa kādam domājošam indivīdam. Un šie te domājošie indivīdi viss biežāk ir baltie zvirbuļi. Kā piemēra- Einšteins, Russo, Kants, Voltērs, Sokrats, Aristotelis, Platons, Napoleons, Markss, Loks, Hobss, Ļeņins un citi pūkaini zvēriņi.
Cilvēki, uztver lietas tik sarežģītas, cik vienkāršas mēs tās padarām (un otrādi). Ir liela māksla būt laimīgam ar to kas ir, nevis būt Brandiem, kuri pieprasa visu vai neko un visbiežāk saņem neko.
Taču arī par Pēriem Gintiem būt nav jēgas, kuri bailīgi neuzdrošinās paust un īstenot savas vēlmes pilnībā, savu kompleksu vai mazvērtību dēļ.
UN to visu adaptējot mūdienu Latvijas apstākļos daudz kas kļūst pavisam skaidrs. Kirstāl skaidrs, par to kā mēs esma tik tālu nonākuši.