 |
|
|
|
|
|
|
Dzeru un smēķēju. Un nav vairs nekāda dvēseliskuma. Šķiet, ka liktenis ir salauzis manu pēdējo naivitātes bastionu. Nenodrabojos vairs ar pašanalīzi vai radīšanu, jo no tā visa nav nekādas jēgas. Mainīt pasauli??? Kha.
Es tāpat miršu 25 gadu vecumā... tā man saka Daugavpils draugi... Vēlme kādam būt vajadzīgam spēlē uz nerviem. Man un tikai man. Viss būs labi- tā viņa teica. Un tagad ir nekādi. Cilvēkiem nevar un nevajag uzticēties, tagad kādu laiku man būs paranoja. Man nav nemazāko šaubu kāpēc radās Hitlers vai Staļins tādā formā, kādi viņi bija. Cilvēce viņus bija pelnījuši. Man paliek pēc šī visa tikai un vienīgi sarkanā Winston garša mutē. Un tas nav diez ko patīkami, it īpaši ja zini, ka smēķēt šo marku ir tas pats kas vilkt plaušās pelnus. Kas mēs patiesībā arī esam. Mēs esam pelni. Nekas vairāk. UN nekas mazāk. Šīs pasaules garīgie pelni.
Gribu atgriezties pie skaistām sajūtām, filozofijas, cerības labajam, lasīšanas un rakstīšanas. Šis laikam ir tas mirklis, kad ir vai nu ceļš lejup vai augšup. Protams, visi vēlas to otro ceļu. Bet gribēt nav kaitīgi un tāpēc ir jāpūlas, lai kaut kas notiktu tā kā vēlamies.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
09.05.2008.
Uzvaras diena nahuj. Diez kāda uzvara tā ir? Faktiski nekāda. Bet tas nav svarīgi, arī Eiropas diena nav svarīga. Svarīgi ir tikai cilvēki un tagadne un sūdi, kurus tu esi savārījis. Dzīve rit tikai tad kad tu vāri sūdus un centies tos izstrēbt. Un pēdējā mirklī kad esi pārdzīvojis veiksmi un cerību, tu jūties atvieglots vairāk par jebko. Nav lielākas baudas par izglābšanos no sūdiem. Tā nav izlocīšanās. Tā ir glābšanās. Kāds prasīs kāpēc vispār sūdus vajag vārīt? Vieglāk taču nevārīt sūdus. Bet nekā. Cilvēks sūdus nevar nevārīt. Katrs reiz dzīvē ir savārījis kādus sūdus agrāk vai vēlāk neatkarīgi no visa. VOT TĀ BĻAĢ. Pat mietpilsoņi vāra sūdus. UN tad gaudo par dzīves netaisnību un citām huiņām. Šeit es varu atļauties rupjības, šeit es varu pateikt visu un neko, ja vien tā vēlos.
Mani pārsteidz cilvēki. Cilvēku izdzīvošanas tieksme. Mēs esam prāta ne spēka būtnes. Neprāta un kaislību būtnes.
Šonakt sapņoju kā sarkangalvīte knieba dibenā manam brālim un man skauda. Es nezināju ko viņai teikt. Es nezināju, ko just. Varbūt tā bija iekāre pēc nesasniedzamā?
27.05.2008.
Pasaule tu esi neglīta un tomēr skaista. Maita tu pasaule esi, ka tāda brīžiem nekādā- te pēkšņi vis kaut kāda. Starp neglītiem betoniem glītas būtnes un pieneņpūkas...
Losing my religion.
Kaut kā tā sanāk. Ka tik daudz ko zināt nenozīmē saprast. Izprast nenozīmē iegūt mieru. Darīt nenozīmē paveikt. Apskaidrība nenes skaidrību. Viss kaut kā sajaucies. Un es varu cerēt tikai uz to, ka drīz viss nosēdīsies un kļūs skaidrāks.
Par naudu. Visi zina, ka to vajag. Visi zina, ka tā nav galvenā. Bet noteikti viena no. Nauda ir laika ekonomēšanas līdzeklis. Zagļi ir amorāli. Viņi zog mūsu laiku.
Cilvēki vispār ir kā dreifējoši kuģi. Un tie, kuri uzdrošinās nospraust kursus visbiežāk dodas pakaļ maldu ugunīm un uztriecas klintīm vai apmaldās pa ceļam. Tik ļoti reti cilvēki sasniedz savu mērķu ostas un piepilda savu likteni.
Dzīves relativitāte biedē. Tā ir relativitāte līdz pat absurdam. Muļķīgam absurdam, ka zināt un pateikt nevar neko, tāpēc cilvēkiem patīk izlikties, ka šī relativitāte nepastāv un nosaka savām dzīvēm kaut kādas robežas, līnijas, mērķus. Un daudziem bieži šīs sistēmas sabrūk. Un tad ir pus- ceturtdaļ- trešdaļ un vēl viss kaut kādas krīzes. UN tad ir sašutums kā- bet es taču tā un šitā, kā tā ar mani? Vot tā arī ar tevi arī izdarās dzīve- tāpat kā slepkavas ar ARMANĪ vai kā tur to modes dizaineru sauca kuru noknieba. Dzīve atnāk un paņem tevi riktīgi tā, ka jādzied tā stulbā dziesmiņa „My anass is bleeding!” Vai arī vienkārši atrauj no dzīves. Un tad tu paliec vientuļš ar savu ”bet es taču neko”. UN LŪK ŠEIT RODAS DRAMATURĢIJA UN TRAĢĒDIJA- ĀŽA DZIESMA TIEŠĀ UN PĀRNESTĀ NOZĪMĒ- JO IR JĀBŪT TOTĀLAM ĀZIM, LAI ATĻAUTU DZĪVEI SEVI TĀ PIEČAKARĒT.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Es dzīvoju post- komunistiskā, post- feminisma, post materiālajā sabiedrībā. Mūsu dzīve ir pārvērtusies par vienu milzīgu post (pēc). Viss ir pēc neka nenotiek pre- iepriekš, ja nu vienīgi preču pasūtīšana ar PRIEKŠapmaksu utml. Ak, jā nepieminēju post- kara uzskatus un vērtības. Bet ziniet, tas viss neko nemaina un nemazina uzrakstu skaitu uz ielām ar tekstu:"Dzīve ir sūds". Vēl vairāk- aizvien biežāk šie uzraksti parādās mūsu smadzenēs, sirdīs un uzskatos. Tas, protams, ir daudz ļaunāk nekā uzraksts uz sienas- jo to var nomazgāt. Šo uzrakstu ar lupatiņu un Mr. Proper jūs tik viegli nedabūsiet nost, na-āa. Varat mēģināt skalot, mazgāt un balināt gan prātu, gan sirdi, gan uzskatus kaut kādos kursos vai arī vietējā draudzē- tam nav nozīmes. Jo pasaule, kādu mēs to uztveram rodas no tā, kā mēs par to domājam. Un nav jābūt nekādam īpaši ģeniālam vai talantīgam cilvēkam, lai pateiktu, ka mūsu domāšana un rīcība ir nepareiz un pilna ar mēsliem. Piemēru ir daudz tāpēc atļaušu, lai katra paša daiļā iztēle darbojas adekvāti katra paša smadzeņu darbības līmenim un iespējām. Bet atgriežoties pie "DZ.I.S" (a.k.a. Dzīve ir sūds) problēmas, jāpiemin, ka šis uzskats ir spējis iegūt vīrusas īpašības un izplatās sabiedrībā ar ģeometrisku precizitāti. UN paldiesdievam, ka ar šo DZ.I.S. slimību varēja aplipināties tikai tiešā kontakta un pieredzes ceļā. Nu situācija sāk mainīties, šī slimība- vīruss sāk pārvietoties arī pa gaisu, to var ieelpot, sasmaržot un sagaršot. Un neviens nav pasargāts, neviens nav drošs par to vai svaiga gaisa vietā viņš neieelpo šo draņķi. Šis ir mūsdienu mēris- tikai buboņi neaug uz miesas, bet iztēlē gan. Mūsu apziņā- visai krāšņi un pamatīgi. Lielāki un lielāki līdz tie plīst. Līdz plīsīs ar šī realitāte, kurā mēs piedzīvojam šo visu neprātu. Un tāpat kā no iepriekšējām slimībā arī no šīs nebūs glābiņa tiem, kuri centīsies slēpties, begt no tās- tieši viņi būs tās pirmie upuri.
Tā, lūk, viss ir sagriezies un duļķojas kā ēdiens kuņģī. Mēs taču zinām, ka ābolu apēdot mēs to sasmalcinām, kuņģī galīgi sadalām un paņemam vajadzīgo un nevajadzīgo izmetam ārā pa otru galu un tas ir tas ko mēs saucam par pēc lietu. Kāpēc tas pats notiek dzīvē ar visām lietām pēc kārtas, bet pieliekam POST šiltīti un tā kļūst par modes lietu? Neņemšos skaidrot...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
