Dzeru un smēķēju. Un nav vairs nekāda dvēseliskuma. Šķiet, ka liktenis ir salauzis manu pēdējo naivitātes bastionu. Nenodrabojos vairs ar pašanalīzi vai radīšanu, jo no tā visa nav nekādas jēgas. Mainīt pasauli??? Kha.
Es tāpat miršu 25 gadu vecumā... tā man saka Daugavpils draugi... Vēlme kādam būt vajadzīgam spēlē uz nerviem. Man un tikai man. Viss būs labi- tā viņa teica. Un tagad ir nekādi. Cilvēkiem nevar un nevajag uzticēties, tagad kādu laiku man būs paranoja. Man nav nemazāko šaubu kāpēc radās Hitlers vai Staļins tādā formā, kādi viņi bija. Cilvēce viņus bija pelnījuši. Man paliek pēc šī visa tikai un vienīgi sarkanā Winston garša mutē. Un tas nav diez ko patīkami, it īpaši ja zini, ka smēķēt šo marku ir tas pats kas vilkt plaušās pelnus. Kas mēs patiesībā arī esam. Mēs esam pelni. Nekas vairāk. UN nekas mazāk. Šīs pasaules garīgie pelni.

Gribu atgriezties pie skaistām sajūtām, filozofijas, cerības labajam, lasīšanas un rakstīšanas. Šis laikam ir tas mirklis, kad ir vai nu ceļš lejup vai augšup. Protams, visi vēlas to otro ceļu. Bet gribēt nav kaitīgi un tāpēc ir jāpūlas, lai kaut kas notiktu tā kā vēlamies.