Nepieciešama konkrēta deva nekonkrētības un bezjēdzīguma. Skaista bezjēdzīguma. Bezjēdzīgumu nevis dumībā, bet kaut ko pavisam parastu vai vienkāršu, bez dziļākām jēgām vai nozīmēm. Mūsu sabiedrību rauj uz pusēm no vienas puses absolūts trulums, īsprātība un trula bezjēdzība, no otras pārspīlēta nozīmība un jēdzīgums katrā lietā, katrā sīkumā, katrā skaņā, burtā, zilbē, vārdā, teikumā, paragrāfā, lapā, nodaļā un grāmatā. Domāt par jēdzīgumu pārāk bieži ir kaitīgi. Vispār domāt jēdzīguma ietvaros ir kaitīgi kā fiziskajai veselībai, tā mentālajai. Tā vietā vieglāk būtu domāt par lietām jautrības ietvaros. Jēgas ietvari noved pie racionalitātes tā savukārt pie daudziem citiem augstiem ētikas principiem, kas faktiski cilvēka dzīvi moka un bendē. Gribu vazāties pa Rīgas ielām un baudīt vidi. Bezjēdzīgajā nodarbē, tomēr beigās rast kādu jēgu tajos skricelējumos, kuri top katrā garā pastaigas laikā- tāpat kā Jelgavā. Je ne uzreiz, tad vismaz atelpas brīžos vai mājās. Man jālas Hēgelis. Neapšaubāmi izcils filozofs. BEt es sev jautāju: Vai man to vajag? Es zinu, ka tur ir kaut kas noderīgs, bet "Vai man to vajag?" skan galvā. Vai ar Hēgeļa pārdomām par kungu un vergu es pabarošu sevi un citus? Vai mani pētījumi imigrācijas un tolerances jomās kaut ko maina? PRotams, ka nemaina vismaz pa pētāmo līniju esošajos problēmu lokos. ŠOdien pastaigājoties līdz Tērbatas 75 manī kaut kas kņudēja atgādinot manī kaut ko aizmirstu un noliktu malā. Tas atgādināja mani Jelgavā. Manus klaiņojum/medījumus.
|