"Man ir tāda smeldzīga smeldzīga nojauta,
Ka tā pasaule kurā es dzīvoju
Var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta..."

(Ojārs Vācietis)

Sēdēju un klausījos "Klavierkoncerta" ierakstu. UN sanāca pupas.

UN pār visu miesu trīsas un vistu pumpas. UN aizverot acis viss kļuva pilnīgs viss kļuva mierīgs... UN jutekliskums. Gribu uzņemts filmu. Labu filmu vai vismaz sarakstīt scenāriju. MAN vajag stimulu*... Vajag kādu kurš maigi pastumj padzen uz priekšu.

Viena vienkārša sarakste... un viss atkal ir labi.

Ceru, ka mans spriedums ir kļūdīgs attiecībā par citiem vīriešiem.

Jūtu, ka esmu baltais zvirbulis. Jap. Tik balts, ka pat baltie zvirbuļi mani neuztver par nopietnu.

Es gribētu būt dzimis ap to pašu laiku kad Ojītis bija... Tad es varētu zvanīt viņam un viņš man vēlu naktī vai agri no rīta tā starp plkst. 2:00 un 5:00. UN nebūtu visādi Lattelekomi, kuri plēstu sūro naudu par mūsu garajām sarunām, diskusijām un pusstrīdiem.
Es gribu lai mani atzīst pēc nāves.



* Stimuls- no latīņu valodas- gara rīkste lopu dzīšanai.