|
Septembris 12., 2016
22:30
Sestdien izbraucām pa Salaspili. Es biju gribējusi kājām paieties, bet sanāca tikai ar auto un tomēr šķiet, ka tas nav tas. Iebraucām pa Meža ielu, atcerējos kā turp braucu laikot kāzu kleitu un pa ceļu skrēja izbēguši zirgi. Pats Silavas rajons neuzrunāja īsti. Bet varbūt pie vainas auto. Bet asfalts cik saprotu tikai gar malām, Meža un Budeskalna ielām, zinot MV nepatiku pret granti... Un pati Budeskalna iela pēkšņi no skaistas plašas ielas ar ietvi pēkšņi pārvērtās šaurum šauros līkločos. Kur tur likties ar bērniem un ratiem, nezinu. Pieņemu, ka prātīgi būtu iet pa to ielu, ko tagad remontē.
Salaspils centra privātmāju daļa gan patika. Baigos vadus nemanīju, bet varbūt esmu pieradusi, es tak pie tramvaja un trolejbusa dzīvoju un kabeļi arī mums te krustu šķērsu ir savilkti. Tad paskatījos, ka Salaspilij 50/50 nacionālais sastāvs. No vienas puses pozitīvi, bērni drīzāk iemācīsies valodu, no otras - lielāka varbūtība skaļiem kaimiņiem.
Pēc tam izstaigājām Ikšķilē lejasgalu. Karsti. Patika viens gabals, ko tirgo, bet šodien izbūros pa internetiem un sapratu kāpēc tik ilgi tirgo - nav atļauta privātmāju būvniecība, kaut visapkārt ir. Bet tam vienam "mežainajam" pleķim nav. Izkatās, ka kāds ieriebis :D
Sapratu, ka man ļooooti gribas, lai ir koki, vēlams lieli un veci koki. Tāds dārzs man šķiet mājīgs. Tāpat kā man vienmēr labāk patiks vecās mājas nekā jaunie projekti un ja man par vienu un to pašu summu būtu jāizvēlas, tad viennozīmīgi ietu vecajā.
Ogrē viens no Mārsila ielas gabaliem bija atpakaļ. Tas, kas man tā īsti nemaz nepatika. Un 40k.
Paskatījos random sludinājumus Rīgā dzīvokļiem, vispār nav sajūta, ka ss būtu kāds sakars ar realitāti.
Neko diži gudrāki neesam kļuvuši, tik vien, ka Ikšķilē ir klusi un forši un tas Lejas ielas rajons mums tīri labi patīk, ja vien būtu koki :D
|
Maijs 3., 2009
21:38
Šodien darba svētki turpinās. Rīts varbūt iesākās lēni, izgazgāju augšas aizkarus (sēdēju blakus mašīnai, jo putas nāca ārā), sāku mazgāt logus, bet sapratu, ka ir par vēsu un pirksti salst. Pie mājas prasās biezo jaku, kamēr sakņu dārzā toties saulīte tāda, ka bezmaz peldostīmā jāizmetās. Apmierinājos tomēr tikai ar šortiņiem un saraku lielajai dobei malu un pabeidzu iepriekšējo. Pagāšnedēļ sētie redīsi, krešsalāti un rukula ir sadīguši visai biezā slānī - būs laikam krietni jāretina (kas nedaudz žēl).
Pusdienās vakardienas skābeņu zupa - īsta ņamma! Pēcpusdienā sēdējām un sauļojāmies pļaviņā, kad mamma izdomāja, ka jāatsien dzīvības žogam noliekušies zari. Uztrieca mani augšā ar lielajām trepēm, kas 3 metru augstumā balstās pret stumru, kas nav resnākts par manu plaukstas locītavu. Kamēr kāpu tikmēr mamma dikti iedrošināja, bet pēcāk jau atzinās, ka brīžiem tomēr arī viņai palicis bail, vai es nekritīšu cauri žogam ar visiem zariem. Vispār dzīvības žogos nav prāta darbs līst krekliņos ar mazām lencītēm - rokas pilnas mazām skabardziņām saskrāpētas līdz pleciem. Bet mamma ar rezultātu apmierināta un tas jau galvenais! Pēc tam izdarījām darbu, ko gatavojamies jau divus gadus - izrakām un pārstādījām mežā mazo priedīti pie kamīnvietas. Tad vēl zīlīšu būrītim jaunu jumtiņu uzsitām un pielikām drusku augstāk. Kamēr mamma būrītim nagloja linoleju siltumizolācijai, tikmēr es atzīmēju mitrā pleķa robežas uz sienas. Nevaram pat izdomāt, kam prasīt padomu/ekspertīzi, kas tas par pleķi un no kā radies (var jau būt, ka tur vienmēr bijis, jo agrāk priekšā bija nojume).
Un jau stipri vēlā pēcpusdienā nomazgāju atlikošo vienu logu (jeb 12 lielus pakešniekus) un nedaudz papļāpāju ar māsu.
|
|
|
|