Janvāris 18., 2010
10:16 Viens ir ciba, otrs ir intervijas žurnālos (ka tik pat televīzijā radošie cilvēki nav atklāti teikuši, ka beidzot atpūtīsies par bezdarbnieku pabalstu), bet man patiešām šķiet, ka lielākā daļa bezdarbnieku īpaši neiespringst uz darba meklēšanu, bet sāk domāt tikai tad, kad beidzas pabalsts (kurš tiek uztverts nevis kā palīdzība laikā, kamēr nevar atrast darbu, bet gan kā iespēja saņemt savu naudu atpakaļ no riebīgās valts). Un tad, kad šis ienākumu avots beidzas, tad ir vaimanas par to, ka šajā valstī darbu nevar dabūt un valsts nabadziņus neatbalsta. Protams, ir arī liela daļa cilvēku, kam tiešām ir grūti un darba nav - šis ieraksts nav par viņiem.
|
Comments:
tādi nu mēs esam, mazie parazīti.
Runa ir par atbildības uzņemšanos par saviem lēmumiem: a) neatminos, ka būtu par kautko žēlojusies, ka valsts mani neatbalsta; b) nedarīju to laikā, kad bezdarbs ir tuvu 20%; c) nedarīju to bez nojausmas, ko darīšu pēc tam, kur atradīšu darbu.
bet motivācija tak bij tāpati - saņemt naudu un nestrādāt. Ok - tai laikā mācīties, sportot, remontēt, etc.. bet pa lielam tak aiziet no dabra un saņemt naudu. Bet par tiem 20%.. nu kamoon.. varbūt ne visiem tik ātri pielec kā tev, līdz ar to normālās bremzes par nestrādāšanu aizdomājušās šai brīdī :)
vēlreiz - ne jau par motivāciju runa, bet par atbildību. |
|
|
|
Sviesta Ciba |