man šķiet, ka atmiņu vērtība ir tajā, ka tās var izmantot kā žāvētus ābolus va ķiršu kompotu ziemā, nu kad īsti augļi nav pieejami, bet nu ilgstoši gan diez vai. Turklāt tās atmiņas jau ir par meiteni, kāda tu reiz biji, nevis to, kura esi tagad. Varbūt pamēģini atcerēties tā laika sapņus un izrādīsies, ka tu tagad tajos dzīvo :)
Un vai tad cilvēks nav laimīgs dzīvojot savos sapņos?

p.s. vai tad laimīgam būt ir jāmācās? Man šķiet vienkārši jāļaujas tādam būt :)

(Reply to this) (Thread)

varbūt jāmācās ļauties?

(Reply to this) (Parent)