|
Janvāris 6., 2009
11:38
Vakar vakarā pirmo reizi tā līdz kaulam sapratu, ka vainīgo nav. Sapratu, ka līdz šim esmu to zinājusi ar prātu, bet tomēr kkur dziļi sirdī vainojusi kādu - vai nu sevi, vai citus. Vakar sapratu/sajutu, ka ir situācija, ir tajā iesaistītie cilvēki, ir darbības, cēloņi un sekas un tas arī viss. Un es pati izlemju, kā tas mani ietekmēs, vai būs vajadzība pēc vainīgajiem vai ne. Spēju paskatīties uz situāciju no pāris gadiem uz priekšu un padomāt, cik svarīga tā varētu likties tad. Un sapratu, ka pilnīgi smieklīga. Vakarā grāmatu palasīt varēju tikai drusku, drusku, acis bija riktīgi nogurušas, bet domas malās pa galvu milzīgos ātrumos.
|
Comments:
nav jau tā, ka nav to vainīgo, tik vaiīgo meklēšana vismaz pēc kaukādām tur grāmatām skaitās bērnīšķīga.. 'pareizi' esot meklēt izeju no situācijas. Tavā gadījumā drošvien jānodefinē, ko tieši sagaidi no citiem darba kolēģiem un jāvienojas ar viņiem. Process gan nebūs no patīkamākajiem, bet nu zin kā - kamēr visi komforta zonā, nekāda attīstība nenotiek.. |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}