|
Februāris 10., 2008
08:41
ņemot vērā, ka vakar veicu sabiedriski derīgu darbu (kapi un NY plāns), tad pastrādāt pārāk nesanāca. Šodien labošos un vismaz piecēlusies esmu, jau izmazgāju matus un izdzēru brokastu krūzi.
|
11:37
(1) Internets ir līdzeklis kā rūdīt raksturu - izmantot viņu tikai sev derīgiem mērķiem un atsacīties no bezmērķīgas laika nosišanas.
(2) Ir sasodīti laba sajūta darbojoties nevis slinkojot - esmu jau uzzīmējusi pāris shēmas un aizgājusi pēc ēdamā un, atnākot atpakaļ, paēdusi brokastīs mannā putru ar kanēli, cukuru un vidū nedaudz sviestu ar sāli. mmmm... Vēl drusciņ jāpiešaujas un tad gan jau tas būs tikai 10 min jautājums. Nopirku: lielajai pannai vāku, cūkas kāju ar visiem nagiem galertam, jaunlopa gaļu zupai, vistas fileju šodienas manām pusdienām & MV vakariņām, puravu, salātus, apelsīnus un sieru. Par to visu dabūju 4 uzlīmītes, dabūt otru komplektu izskatās tīri cerīgi.
(3) Nesen piefiksēju, ka no bērnības man ir ļoti maz atmiņu tieši par Rīgas dzīvokli. Spilgtākie notikumi ir no Ikšķiles, no laukiem, no Rīgas parkiem (kad jau gāju skolā, tad mūs laida uz parku spēlēties), bet tieši no dzīvokļa - švaki. Atceros pārsi svētkus, patika spēlēt bumbu pret krāsni, bet to laikam tieši svētkos neļāva, jo tad bijām vairāk bērni un sanāca lielāks troksnis. Atceros, ka bija remonts un visas mēbeles bija vienā istabā. Atceros, ka no kartona kastēm taisīju štābus-caurlaižu birojus :D Atceros, ka slima pa dienu gulēju vecāku gultā, nevis gala istabā. Atceros, ka bija lielais dēlis uz kura varēja zīmēt (tas bija Rīgā vai Ikšķilē?) Atceros, ka taisīju viskautko no plastalīna un rudeņos bija kastaņu un zīļu zvēru izstādes. Ja sāk piedomāt un pierakstīt, tad jau viskautko var atcerēties. Un bērnam dzīvoklis pats nav tik svarīgs, galvenais - ko viņš tur darījis.
|
15:40
laiks kkur pazuda. shēmas laikam ir pabeigtas, bet uzrakstīts gan vēl nekas nav :(
laikam atkal būs jāstrādā pēc pulksteņa, tā, kā daru, kad mācos eksāmeniem.
|
17:40
Pusdienojot sāku domāt lielo domu - vai cilvēks spēj iztēloties sajūtas un emocijas? Tieši iztēloties/atcerēties ar prātu nevis tā arī sajusties. Gan jau kādā zinātnē tas ir apzīmēts ar kodolīgu terminu, bet man šķiet, ka cilvēks var tikai apzināti izsaukt sajūtas (t.i. apzināti sajusties priecīgs), bet nespēj atcerēties, kā ir būt priecīgam, tad, kad ir ļoti skumji. Tāpat kā esot nomodā nevar iztēloties, kā ir būt aizmigušam.
Sanāk, ka sajūtas atmiņā glabājas specifiskā formātā un vienīgais veids, kā šo formātu var nolasīt, ietekmē to, kā cilvēks jūt/jūtas nolasīšanas brīdī.
|
|
|
|