|
Janvāris 2., 2007
15:38
Nu tā, man sāp vēders (un šķiet visai neapdomīgi esmu bez rozā tabletītēm. atkal), kaklā ir smilšpapīrs un deguns ciet. un piedevām vēl nedaudz izmisums par to, kā tiek organizēti darbi un nogurums cenšoties neuzkrītoši panākt, lai ir nedaudz savādāk.
BET:
* pirms balles atkal bija plāns A, plāns B un plāns C, skriešanas un laika trūkuma secībā.
* ballē tiku atkaliepazīstināta ar cilvēkiem, kas nebija mani redzējuši īsiem matiem. Vispirms pieklājīgais "Sveiki, ļoti patīkami" un tad sejas izteiksmes maiņa, atpazīstot, ka tā taču esmu es.
* laiks atkal vnk zuda, paspēju parunāt tikai ar pāris cilvēkiem
* daudz Martini
* man samina divus pirkstus, bet līdz kāzām jau sadzīs (un samina sveši vīri, ne dejojot :))
* kājas un sirds, un acis, ai, kā dejoja... un dibens ar, kritienu turpinot griezienā, kā daiļsidotāji
* braucot mājās iela slīdēja, kā filmā
* mājās tiku lutināta un noguldīta
* vienu dienu nogulšņāju nedaudz savārgusi
* un arī otru dienu nodzīvojām pa gultu
* un noskatījāmies filmu un salūtu mājās divatā
* un bijām ciemos pie manas mammas
Šie ir tikai tādi fakti, katru dienu ir tik daudz prieka un mīļuma un laimes...
|
19:55
nez kāpēc man tik ļoti vajag, lai cilvēks saprot, ka ir mani sāpinājis? ar tiem tekstiem, ar kuriem svaidās tie, kas "tikai to labāko vēl". ar tiem "nu kāpēc tu ne ar vienu nesatiecies/nestaigā uz randiņiem?" Ar tiem, kas no tās pašas sērijas kā "Nu, vai tev beidzot ir kāds vīrietis?" vai "Kad tad tev būs vīrs/bērni/ģimene?"
nu nevaru likties mierā.. varbūt tāpēc, ka man tas cilvēks ir svarīgs? un man ir svarīgi, ka viņš mani saprot? varbūt tāpēc, ka cilvēks pats apgalvo to, kam, ar mani runājot un attiecībā uz mani neticēja.. varbūt kkam pati nevaru pārkāpt pāri... lai gan, varbūt nevajag? kas pagājis, pagājis. nav ne pirmais, ne pēdējais, kas manā dzīvē kādu brīdi pabijis un nozudis..
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |