|
Oktobris 18., 2010
09:00
Par vecomammu būtu daudz ko rakstīt, bet šodien vairāk par vakardienu. Dīvaina sajūta apjēgt, ka es esmu tā, kas zināja, kur stāv šim pasākumam paredzētās drēbes, kas zina mīļāko operu, kuras mūziku varētu spēlēt, kas aizdedza svecīti un mudināja pārējos darīt to pašu. Ka es tajā mājā patiešām biju vajadzīga. Praktiskās apbedīšanas lietas gan nokārtos tētis un krusttēvs, es palīdzēšu cik varēšu kapos (pirms tam jāsakopj, bildīte jāuzliek, pie bērēm būs jāpārslēdz līgums). Un pēc tam es būšu tā kam pēc tam būs jāizskata visas mantas un jāizlemj, ko ar ko darīt - šis nedaudz biedē, jo atceros tikai dažas lietas, kas kuram ir paredzētas..
Tas, ar ko nespēju samierināties - ka cilvēks tik ātri paliek kā maza vaska lelle. No tāluma tā kā ir vecāmamma, bet tuvumā - nu nav, nav tur vairs paša svarīgākā.
|
Comments:
šo sajūtu es arī atceros. it kā mīļais opis tajā zārkā, bet nu nav. tiešām kā no vaska.
Es agrāk domāju, ka viņus tur samālē un tāpēc pēc vaska, bet nē - tāda tā āda paliek pati no sevis. |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}