kad lasīju poustu, ienāca prātā uzreiz ģitāra, kur arī labajai rokai ir tā fiška - ja mēģini spēlēt uz leju uz katru ritma sitienu, kā ienāk prātā, tad čiks tur vien sanāk, viss ritms šķībs, roka nogurst, nekas neturas. ja iedomājies, ka tava roka jau kustas uz augšu, uz leju nepārtraukti un sinhroni ar ritmu, un tikai vajadzīgajā brīdī pieskaras ģitārai, tad aiziet. nav īstā analoģija, jo runa bija par divām rokām. nu labi, bet tur arī nāk kaut kas līdzīgs prātā. dejas, piemēram, tik uz to balstās, kā pārnest svaru no vienas kājas uz otru, ne jau to, kur katru kāju likt. vēl manuprāt divu roku gadījumā tev smadzenēs ritms dalās uz 2, un tas jau ir solis pretī stabilākai sinhronizācijai. katrs ritms jau dalās daļās (te es domāju lēnākās daļās), un tās vēl daļās, un, kad izjūti tās, tad ir vieglāk. trioletus sist nav jēgas, kamēr nejūti, ka uzsvērtais sitiens pats par sevi veido 3x lēnāku ritmu. un, ja viens triolets mijas ar stiprāku trioletu, tad jau tev vēl ir pa virsu 2x ritms. līdzīgi jau ir ar standarta mūzikas 4/4 ritmu, it kā ir 2/2, bet viens stiprāks, otrs vājāks. nu tā, neformālos terminos.
vārdu sakot, man šķiet, ka Ceļš ir tāds - sākumā tev šķiet, ka viss ritms sastāv tikai no sīksīkiem sitieniem, kam visiem jāpaspēj būt līdzi, un tas šķīet neiespējami. tā arī ir. pēc tam tu skaties, ha, es jau varu reducēt visu 3 reizes, domāt par tripletiem jau kā par vienību, tas, kas ir viņiem apakšā, man jau sanāk dabiski. pēc tam jau vari domāt nākamajā vienībā, taktīs, frāzēs, un beidzot jau esi tāds guru, ka vari domāt tikai par pašu spēlēšanas notikumu vai varbūt pat par to nav vairs jādomā, tad jau tu sajūti sevi Visumā :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}