vārdu sakot, man šķiet, ka Ceļš ir tāds - sākumā tev šķiet, ka viss ritms sastāv tikai no sīksīkiem sitieniem, kam visiem jāpaspēj būt līdzi, un tas šķīet neiespējami. tā arī ir. pēc tam tu skaties, ha, es jau varu reducēt visu 3 reizes, domāt par tripletiem jau kā par vienību, tas, kas ir viņiem apakšā, man jau sanāk dabiski. pēc tam jau vari domāt nākamajā vienībā, taktīs, frāzēs, un beidzot jau esi tāds guru, ka vari domāt tikai par pašu spēlēšanas notikumu vai varbūt pat par to nav vairs jādomā, tad jau tu sajūti sevi Visumā :)