Vispārēji formulēti principi ir sarežģīti, bet atsevišķas lietas ierindot kādā kategorijā ir daudz vienkāršāk; piemēram, ir vienkārši pateikt, ka kaut kas staigā un pēkšķ kā pīle un tāpēc droši vien ir pīle, bet ir sarežģīti definēt pīlīgumu. Otrajā gadījumā ir daudzas iespējas nodarboties ar lawyering; piemēram, izcelt izņēmumus un jautāt, vai pīles un kāda cita dzīvnieka hibrīds arī būtu pīlīgs, utt.

Es ar to gribu teikt, ka, lai kādu harassment definīciju neizvēlētos, tā būtu nepilnīga, ja neiekļautu to, ka gadiem ar dažādiem lietotājiem (vai “anonīmi”) mēģina citus besīt un nelīdzsvarota cilvēka atklātībā šo savu misijas apziņu tā arī paskaidro, ka būtu no tevis jāslēpjas.

Piemēram, es būtu gribējis atstāt ieslēgtus anonīmos komentārus, bet tā vietā man tie (un noteikti lietotāji) ir izfiltrēti pat no epasta, un vismaz vienu reizi es esmu bijis gandrīz apvainojies uz Ingmāru par to, ka viņa žurnāla komentāros ir atļauts uzmākties.

Tas neprasa arī daudz, lai redzētu, ka runa nav par domu apmaiņu; ja no malas pieslēdzas, tā uz brīdi var izskatīties pēc sarunas, bet mēģinājumi provocēt un iebiedēt pat nevis spīd cauri, bet tiek eksplicīti atzīti un attaisnoti ar minēto misiju. Citiem vārdiem, tas nav tik gudrs cilvēks, lai spētu apslēpt ļaunprātību, un par to pat priecājas.

It kā par to varētu pateikt “viss skaidrs” un ignorēt, bet šim cilvēkam ir aizstāvji, kas citus uzskata par pietiekami lieliem idiotiem, lai mēģinātu viņu padarīt par upuri. Nevienam nav jāizliekas, ka tā būtu normāla situācija, vai ka runa varētu būt pat par pelnītu nominālu cieņu. Piemēram, es Pišjāņa kontu netaisītu, bet sašutums par to ir smieklīgs.

Visbeidzot, ja grib saskatīt gaišo pusi: tas ir kaut kādā ziņā noderīgi, ka cilvēki aizstāv pat acīmredzamu sūdainību vai izvēlas ar to biedroties un sasaistīt ar savu vārdu. Līdzīgi ir ar apmelošanu: ja jau tas ir tas, kas esat, tad ir labāk, ja tas ir skaidri redzams.