Latvijā deviņdesmitajos gados ievazāja neoliberālismu (attēlā) un līdz ar to arī ASV izplatīto nejēdzīgo liberālisma un konservatīvisma nošķīrumu. citās valstīs liberālisms tiek pareizi saprasts kā "brīvā tirgus" pielūgsme un partijas ar "liberāls" nosaukumā ir tieši pretinieki sociālajiem demokrātiem, nemaz nerunājot par īstiem sociālistiem, bet Latvijā kā ASV sava veida satelītvalstiņā "liberasts" ir politiski labējs lamuvārds un visā nopietnībā pat pastāv veidojums kā "Jaunā konservatīvā partija" (JKP)

es nevaru izteikt, cik ironisks ir JKP sauklis "partija ar skaidru ideoloģiju", lai gan tā iemieso neoliberālismu: visskaidrākais šajā gadījumā ir nezināšana. ar to gan nepietiek, jo "jaunais konservatīvisms" pamanās atgādināt par ASV neokonservatīvisma kustību, kas vēstures mēslainē ir pelnījusi būt pēc satriecošās Irākas kara ieceres; ieceres, kuras iekustinātās domino kauliņu virknes iznākumā ir bēgļu pārvietošanās un islama fundamentālisms, par ko tie paši cilvēki visvairāk uztraucas, bet nespēj atpazīt kā savu uzskatu darba augļus

neokonservatīvā kara kurināšana arī lieku reizi izceļ, ka konservatīvisms mēdz būt piesardzīgs vairāk reklāmas nolūkos un biežāk patiesībā ir pamatā reakcionāra, romantiski utopiska iecere

liberālisma sabrukums

pagājušā gadsimta vidū liberālisms tika iegrožots ar tirgus regulēšanu un labklājības valsts politiku, un to virzīja skaidra izpratne par turbokapitālismu vai kazino kapitālismu kā tikai šaurām interesēm kalpojošu, jo piedāvājumam ir jābūt kaut cik līdzsvarotam ar pieprasījumu, lai notiktu izaugsme, bet arī iegrožota šauro interešu ietekme joprojām bija varena un ar laiku atrada izpausmi Tečerē un Reiganā: aitas pārliecināja balsot par trako suņu partiju.

te nu mēs joprojām esam, un "brīvā tirgus" pielūgsme ir valdošā dienas kārtība. kazino kapitālisms izpaužas svārstībās kā 2007.–2009. gadā, bet zaudējumus jāsedz visai sabiedrībai kopā; turklāt īpašo interešu bezatbildīgās rīcības posts visvairāk jāizjūt neaizsargātākajai sabiedrības daļai, ko visvairāk skar pretīgā 'taupības politika'

uzspiestā taupības politika Latviju skāra smagi; Parex un Krājbankas maksātnespējas ir vēl nesenas; tieši šobrīd norit atkritumu privatizācijas skandāls; taču neoliberālisms tiek joprojām uzskatīts par aksiomātisku pieeju. politekonomijai būtu jābūt uz katra cilvēka mēles, bet tā vietā liberālisms vij stāstiņus par "vēstures galu", par kaut kādu iedomātu iespējamu politisku neitralitāti, par "neredzamo roku" kā pašregulējošu

privatizēti ienākumi un kopējas izmaksas

tas, kas patiesībā domas apritē ir mākslīgi neredzams, ir īpašās intereses, kurām "neredzamā roka" dāsni pārdala kopējos ienākumus.

man glumais domu gājiens par savtīgumu kā cilvēka dabas daļu un attiecīgi uz savtīguma balstītā "brīvā tirgus" dabiskumu un universālismu ir tuvu pazīstams, jo es kādreiz lasīju Hajeku, Rendu un 'objektīvistu' pārdomas un uz brīdi būtu sevi raksturojis kā piederīgu labējajam 'libertariānismam' (ASV nesakarīgajos jēdzienos) vai neoliberālim (politekonomijas jēdzienos).

šajā domu gaitā uzņēmējs, privātīpašnieks, kapitālists uzņemas lielāku atbildību, un šī atbildība savukārt attaisno lielākas kopējā pīrāga daļas pārdali uzņēmējam. šī pati doma pamatā nav nesakarīga; tas ir tipisks patiesības grauds. līdzīgi, domu gaita pret centralizētu plānveida ekonomiku arī ir sakarīga: cilvēkiem tuvāk notikuma vietai būs labāka izpratne par notiekošo.

uz šiem domu graudiem tikmēr jāšus brauc galējas nejēdzības, tādas kā visa labā un jaunā piedēvēšana savtīgumam, it kā savtīgums būtu vienīgā vai galvenā cilvēka dabas daļa; augošas nevienlīdzības, piedāvājuma puses ekonomikas un miljardieru slavināšana; pamatā cilvēku nebrīves pieņemšana tādā mērā, ka tas sāk atgādināt feodālo iekārtu

'woke' kapitālisms

neoliberāļu rokās plīvo brīvības karogs, bet šī ekonomiskā brīvība ir pieejama tikai īpašniekiem; citiem ir pieejama brīvības iespēja, kas augošas nevienlīdzības gadījumā arvien vairāk pārtop par tukšu iespējas čaulu jeb apmātu autoritāristu zābaklaižu brīvību

ASV un, par nožēlu, arī Latvijas izpratnē frāze "liberālisma sabrukums" liek domāt par atpalicīgiem sabiedriskiem uzskatiem jeb konservatīvismu, bet man nav pa ceļam ar liberālismu, jo tas ir vienots ar konservatīvismu pamatā nebrīvās politekonomiskās idejās. kapitālisms kavē attīstību, jo kapitālisms visvairāk kalpo pašiem kapitālistiem, un kapitālisma 'šķirisms' un nevienlīdzība iet roku rokā ar autoritārismu.

kapitālisma redzamākie ieguvēji ir miljardieri jeb groteski suņi uz siena kaudzes, kas sarausto lielā mērā izņem no aprites vai iegulda, lai virspusēji segtu liberālisma ideju maksātnespēju, pāraudzinot sabiedrību par tirgus stihijas dievinātājiem; pārliecinot, ka šaurās īpašās intereses patiesībā atbilstu vispārējām interesēm

īpašās intereses ir savstarpēji vienotas: miljardieri un starptautiskie rūpniecības un finanšu milži nosprauž vienotas ideoloģiskas robežjoslas pret kopējām interesēm. sīkburžuāzija ar savu mazumiņu arī iedomājas vienotību, bet ir vienkārši noderīgi idioti ar lielummāniju. visžēlīgākie ir cilvēki, kuriem nekā nav, bet kas skaļi atbalsta nevienlīdzību

feodālisma atriebība

demobilizēta un depolitizēta sabiedrība ir veids kā atvērt durvis tālākai privatizācijai: privatizācijai, kas sevi pierādīja kā postošu deviņdesmitajos gados, un kuras ielaists iznākums ir redzams Krievijas teju atmirušajā pilsoniskajā sabiedrībā. īpašās intereses tikmēr turpina atmazgāt neoliberālisma atpalicību kā nepietiekamu neoliberālismu: kā risinājums tiek pasniegta kāpināta taupības politika, uzsvars uz piedāvājuma pusi, deregulācija, privatizācija; pretinde ir vairāk indes

liberālisma elles ainava ir visuresošās, veselus rajonus postošās spēļu zāles; ekspluatētu, no dzeršanas un patērnieciskuma atkarīgu cilvēku pelēkās sejas; uz trūcīgākajiem vērstas patēriņa aizņēmumu reklāmas un atvasinātie pakalpojumi atvieglot parādu nastu. tās ir veikalā pa kājām noliktās "dzer vairāk" atlaides jau tā lētākajam alkoholam. liberālisma risinājums ir aizliegt divu litru tilpuma pudeles jeb neko būtībā nemainīt

liberālisms pa īstam nekalpo pat tā ieguvējiem: tie tāpat cieš no atkarībām, tāpat dienas un nedēļas beigās steidz atgūt atsvešinātā darbā zaudēto dzīvi caur drudžainu patērnieciskumu. sabiedrības 'uzvarētāji' izrāda to, dzīvojot ārpus pilsētas un kvernot sastrēgumos, jo pilsētplānošana par labu autobraucējiem pāri visiem citiem pamatā nedarbojas, tāpat kā nedarbojas visas sabiedrības plānošana par labu īpašajām interesēm

pamats runāt par feodālisma atriebību jeb neofeodālismu aug kopā ar tādiem rādītājiem kā Džini indekss, ko neoliberāļi tikmēr mēģina noraidīt ar roku vēdināšanu gaisā

iedomātais anti-Staļinisms

vēl viens ASV nedomāšanas kultūras eksports uz šo valsti ir Makartisms jeb marksistu raganu medības. kreisās politikas autoritārais spārns nav izdomājums, bet tas ir margināls un neattaisno, ka marksisms plašās aprindās ir politisks lamuvārds un sinonīms staļinismam un autoritārismam. antikomunisti pamatā ir analfabētiski āksti kā Monty Python jokā, kur zemnieks saka: "ragana mani pārvērta par tritonu".

par utopisma un totalitārisma saistību ir vērts runāt, bet Makartisma raganu mednieku sapratne nesniedzas tik tālu; tā vietā viņu paustie it kā truismi ir drīzāk trulismi. man tiek pārmests, ka man visur rādītos 'nacīši', bet anti-komunistiem rādās komunistu raganas pat uzpirktajā kapitālisma kreisajā spārnā jeb sociāldemokrātijā. liberālisms nav kreiss tikai tāpēc, ka ir pa kreisi no vēl labējākām nostājām: tas ir tikai mazāk labējs. būt pa kreisi no liberālisma arī nenozīmē jūsmot par Staļinu vai iestāties par utopismu: pastāv piezemētas un sakarīgas kreisas politikas koncepcijas kā demokrātiskais sociālisms

nav atbildes uz paplātes

truisms ir tas, ka pārdale jau notiek, tikai par labu īpašajām interesēm; pastāvošajā iekārtā jau ir ietverta būtiska strukturāla vardarbība, un šīs iekārtas normalitāte lielā mērā ir ārkārtas stāvoklis. uzskats, ka pastāvošās kārtības maksātnespēja varētu neattiekties uz kādu sabiedrības daļu, neiztur visvienkāršāko pārbaudi: paskatīšanos apkārt. tā patiešām var neattiekties tikai uz to sabiedrības daļu, kas var sagatavot sev luksus-bunkurus

visparastākais pretjautājums anti-kapitālismam ir: kāds būtu gatavs risinājums? tāda nav; labākais iespējamais risinājums ir tikai labākas domu gaitas, kas ir noturīgākas sadursmē ar īstenību. domāt par pastāvošo iekārtu analītiskās anti-kapitālisma kategorijās tikai atver durvis un ļauj izvēlēties, vai tām iet cauri. tas ir kapitālisma svētākais paustais ideāls: izvēle