Es domāju, ka ir divi ceļi, kā nonākt pie secinājuma, ka cilvēka dzīvība ir pašvērtība. Viens ir empātija - iedzimta, vai dzīves laikā iegūta. No iepriekšējām sarunām ar tevi šķiet, ka šis ceļš tev neder, jo empātija ir neattīstīta. Nu, tad atliek egoistiskais, pašlabuma ceļš - ja mēs kā sabiedrība vienojamies, ka cilvēka dzīvība ir uzskatāma par pašvērtību un to ir aizliegts patvaļīgi atņemt, arī tu kā indivīds iegūsti tiesības uz šo pašvērtību un vari pieteikt tiesības tikt pasargāts no kāda, kas vēlētos tev to patvaļīgi atņemt. Līdzīgi, kā ar zagšanu - tev kā indivīdam ir izdevīga sabiedriskā vienošanās, ka bez atļaujas ņemt citu cilvēku mantu nedrīkst. Jo, pat, ja tu sevi uzskati par lielu un stipru, un spējīgu citiem atņemt mantu vai dzīvību, tev nekad nebūs drošība, ka neatnāks kāds par tevi lielāks un stiprāks, un neatņems tev. Papildus tam, ja iestājas visatļautība, un visi iet un ņem, ko un kā grib, ir sociāls haoss, kurā nav iespējama patīkama dzīvošana, jo visa enerģija aiziet, nemitīgi novēršot apdraudējumus savai dzīvībai. Par to, ka tādos apstākļos nav iespējams tehnoloģisks progress un vispārēja kultūras attīstība, nemaz nerunājot.

(Replies frozen) (Parent)