apburtais loks ir viena no tēmām, kas atkārtojas, jo tā ir vienkārša, bet nozīmīga un plaši piemērojama. man par to ir bijis lieks iemesls domāt kopš vidusskolas, kad bija Jaunā Ateisma vilnis un es lasīju attiecīgo autoru darbus un daudz strīdējos ar ticīgajiem.

fundamentālistu un it īpaši kreacionistu gadījumā domāšanas loks, kas uztur absurdu pasaules skatījumu, ir kā uz delnas, jo šaubas (jeb veids kā labot aplamus uzskatus) ir atklāti un stingri noraidītas: ticība ir tikums, un neticīgais Toms ir sliktais piemērs.

pat ja uzskati ir tik absurdi kā evolucionārās bioloģijas vai ģeoloģiskā zemes vecuma noliegšana (kreacionisms iedomājas pamatā nemainīgus dzīvnieku "veidus" un zemes vecums var būt mērāms tūkstošos gadu), pārliecināšana ar loģiku un pierādījumiem darbojas reti. fundamentālistu uzskati ir projektēti uzturēt paši sevi, jo tie ietver domāšanas nosliecēm pielāgotus un attiecīgi pārliecinošus skaidrojumus neticībai.

neviens nestāv pāri domāšanas nosliecēm, un tās ir kopējs apstāklis visiem cilvēkiem, tāpat kā nespēja apgriezt kaklu ap savu asi, tāpēc šīs noslieces labākajā gadījumā var tikai atsvērt. šīs noslieces ir iedarbīgas un pārliecinošas, jo tās ir caurredzamas: pat zinot, kur skatīties, var tikai nojaust to aprises.

vairums cilvēku, kas nav īpaši pievērsušies domāšanas noslieču tēmai, atrodas apburtajā lokā, tikai tas nav tik uzskatāmi absurds kā kreacionisms vai aktuālāki piemēri kā plakanā zeme vai antivakcionisms. plašākā raksturojumā tā ir nezināšana par nezināmo: tukšums zināšanās neizskatās pēc nekā, jo tas ir tukšums.

bez skaidra priekšstata par domāšanas nosliecēm cilvēki nespēj iejusties uzskatāmi aplami domājošo ādā. katru reizi, kad šī tēma tiek cilāta, atradīsies kāds, kas ironiski pārliecināti paudīs ticību loģikas un pierādījumu pārliecinātspējai. reizēm cilvēki pat netic, ka minētie absurdie uzskati patiešām būtu nopietni.

saziņas laikmets saasina apburto loku problēmu divējādi: uzskatu aprite ir daudz plašāka un ātrāka, un saziņas rīki ļauj daudz iedarbīgāk veidot informācijas burbuļus. hrestomātisks piemērs abiem saasinājuma veidiem varētu būt @Apvaarsnis lietotājs, kas, pēc visa spriežot, ir ievilkts ASV izcelsmes īpaši trulas alternatīvās īstenības atvarā.

par to, kā parasti, varētu jautāt, kāpēc mana īstenība man liekas mazāk alternatīva, un atbilde uz to ir iepriekšējajā ierakstā par gaitu pār iznākumiem: mana pasaules skatījuma veidošanās gaita ir skeptiska un apzināti ietver iejušanos citu ādā. es varētu pārliecinoši notēlot pretējos uzskatus, dažos gadījumos labāk par pašiem īsteni ticīgajiem, bet īsteni ticīgie pierādāmi nespēj pretējo, jo viņu teiktais nesavienojas ar manis teiktā būtību.

nav izslēgts, ka es kļūdos vai esmu maldināts, bet vismaz es varu skaidri pamatot uzticību savai izziņas gaitai, un tas ir labākais, uz ko vispār var cerēt, ņemot vērā cilvēka ierobežojumus

vēl gribēju pieminēt par lokiem, ka dzīve ir apmetusi pilnu loku atpakaļ līdz bērnībā lasītajai "Mazā filozofija Berenīkei". tā ir skaidri sarakstīta grāmata bērniem par to, ko es tagad sauktu par jēdzienisko problēmu risināšanu, un toreiz es it kā to sapratu, bet tāpat neuztvēru nozīmi, jo bērnībā valda nepamatota uzticība vecākajām paaudzēm un ticamāk liekas nevis ka jēdzieniskas neskaidrības ir tik dziļas un izplatītas, bet ka tu vienkārši vēl nebūtu kaut ko uzzinājis vai sapratis

vēlāk sāka veidoties priekšstats par parādību, ko mūsdienās sauc par būmeriem: nevis kā vecuma grupu, bet nedomāšanas veidu. man tādā ziņā īpaši simpatizē šis jēdziens, jo būmeru atbilde uz to ir pat poētiska savā pašu izvēlētajā neizpratnē un mēģinājumā nostādīt sevi aizspriedumu upura lomā, jo pasvītro, ka būmeri neieklausās un vienlaicīgi domā, ka zinātu labāk, un ka lietderīgāk ir pat nerunāt ar viņiem ārpus "ok"

man ir iespiedies atmiņā kā tepat Cibā būmeri (tie paši, kuri joprojām šeit rosās) mēģināja pamācīt par "jaunības maksimālismu" jeb uzpūst kārtējo puspatiesību, vienlaicīgi noveļot atbildību no sevis. tā ir puspatiesība, jo daļa zināmu cilvēku ir iejutušies vai iejūtas būmera ādā (kādam no jums var gadīties pat šo lasīt), bet es pagaidām nesaskatu to savā vai vairuma pazīstamo nākotnē

būmerisms ir ietverts iepriekš minētajā nepārdomātajā pasaules izziņā

postošākais būmeru veikums ir izglītības sistēmas uzturēšana, kas ir vairāk vērsta uz pakļāvīga darbaspēka izglītošanu kā uz pašpilnveidi. bērniem piemīt iekšējs dzinulis pilnveidoties, bet tas tiek aizvietots ar ārējiem dzinuļiem kā atzīmes un darbs.

es biju slikts skolnieks ar daudz kavējumiem un nepildītiem darbiem un skola un apkārtējie tāpēc bija mokoši, un varbūt visu atlikušo mūžu vienīgie sliktie sapņi, kurus es nevēlos, būs par neizpildīto skolā, iespēju to nepabeigt un atsvešinātību no citiem, kam iet labāk. es būtu gribējis toreiz zināt, ka būt sliktam var būt labi

vēl es būtu gribējis zināt, ka Pitagora teorēmas nozīme nav atzīmēs, bet ka tas ir gan saistoši pats par sevi, gan ļoti noderīgi; vai arī, ka es nevarēšu vēlāk iemācīties svešvalodas bez akcenta. es būtu gribējis arī zināt, cik lielā mērā cilvēki mēdz būt par sevi pārāk augstās domās, un ka nevajag kaut kur pazaudēt "Mazā filozofija Berenīkei"