Hmm, es gan to tā neredzu. Latvijā vispār nav stand-up, ja to ņem pēc taviem kritērijiem, jo katram būs kas, kas nešķiet smieklīgs un tikai "savējo tusiņš ar pasišanu pa plecu". Sorry, bet Skutelis, piem., ar saviem jēlajiem jociņiem, no kuriem daļa ir ar bārdu, man nešķiet nekāds etalons. Tajā skaitā daļa britu grandu manā ieskatā labi atbilst tavam aprakstam, ja vārdu "meitenes" nomaina ar "puikas".

Te nonākam pie jautājuma par formātu. Kā darīt vai nedarīt stand-upu, lai tas kvalificētos kā stand-ups un kādam jābūt joku procentam, lai tas tiktu ieskaitīts. Man, piemēram, pofig. Lai lēdijas saucas par standup vai kā citādi.. vai daļa britu/amerikāņu stand-upistu pēc maniem skaistuma ideāliem varētu neeksistēt, lai gan formātā viņi iekļaujas perfekti.

Pietuvinot joku momentu. Te atkal man negribētos kasīties, jo pašai šķiet forši, ka personas nāk klajā ar īstā dzīvē balstītu stafu. Tas var būt traģisks, komisks, grūtsirdīgs, dusmīgs, smieklīgs, vienalga kāds, salīdzinājumā ar pareizās formas "tīrību", bet tas ir viennozīmīgi utentisks. Te tapis, no tejienes reālijām izkondensēts, nevis "abstraktas" anekdotes savirknētas ar nolūku izklaidēt publiku, pusotru stundu smīdinot to. Nu, tādā ziņā, ka es negaidu, ka viņas mani smīdinās (iesmējos reti, lai gan smīniņš ūsā turējās visu laiku).
Ņemot vērā, ka to dara personas, kas nav trenētas humoristes, bet profesionāli darbojas citās jomās, šo savu pieredzi izmantojot publiskam vēstījumam frīstaila formā, ir otrs bonuss autentiskuma sadaļā.

Tā kā es pilnīgi nepievienojos Tavam otram komentāram.

(Reply to this) (Parent)