- 7/13/18 10:56 pm
- Gara diena. Nedēļa. Mēnesis no šī brīža atpakaļ un uz priekšu.
TIK daudz notikumu manā stagnu purvā (ha, ha, mēs ar iedomu omīti gan smejamies!)
Esmu laikam atvēsinājusi abus savus hoes. Baigi interesanti - pieskārienu pieejamības pasaule man vienmēr likusies tik fascinējoša, bet bez tādām lielām, stabilām jūtām un gana dziļas emocionālās intimitātes vispār nav tas! Skūpsti, kamēr jutos "iekšā" attiecībās un pēc tam, kad jau bija deklarēts, ka šitas nestrādā, ir labs piemērs. Kamēr biju "iekšā", tie bija tādi vēl neapgūti, atskabargaini, bet tik pilni sajūtu, klātesamības. "Nestrādā, bet turpinām" skūpsti - jau pielāgoti, tehniski daaaaaudz labāki, bet man tik ļoti vienaldzīgi.
Šodien, nododot dzīvokļa saimniecei atpakaļ atslēgas, klačojāmies par visu, sākot no baložu tantiņas pretējā logā, beidzot ar pensiju, un te pēkšņi es saku, ka man nav dzīvokļa, īres tirgus ir dirsā un tā. Un viņa man atbild: "Šeku reku es tieši tikko nopirku vienu dzīvokli!" Viņa izvelk no kabatas dzīvokli, tas ir, telefonu ar bildēm, un tas ir mājīgs, fakin sakopts, labs dzīvoklis, labā vietā, ar labu saimnieci, un, ja es kaut kā nokaulēšu apmēram piektdaļu īres maksas, tad tās būs manas mājas! Iedomājies - man būs jaunas, skaistas, mājīgas mājas! Man vienai. Kaut kas labs. Kas par neticamu notikumu pavērsienu sveša komunaļņika naktī!
Kaķis atgūstas no narkozes. Izdzīvoja un, izrādās, ir +/- vesela. Sildās man pie vēdera. Viņai šodien grūti, bet tieši es gandrīz galus atdevu pie tā vetārsta, galva tā griezās no stresa, ka nezināju, kur likties un kad mirt. Bet izturējām. Abas.
Man šobrīd ir astoņi (!) dzīvi un veseli (!) istabas augi, viens vesels, aprūpēts kaķis, trīs svaigi salaboti zobi, trīsdesmit reizes labāka elpa un gandrīz dzīvoklis. Esmu tik pateicīga. Tas vispār viss ļoti ar veiksmi saistīts, visi tie gadījumi, viss, kas man ir sanācis, tāpēc jūtos tā dziļi, pazemīgi pateicīga. Vienlaikus es turpinu strādāt un jūtu, ka veiksme ir kaut kā saistīta ar iekšējo izaugsmi. Nezinu, kā. Jūtu, ka. - 1 commentLeave a comment
- Visam vajadzēs apstāties
- 7/1/18 10:36 am
- Pēc divu nedēļu haotiska skrējiena, cenšoties piepildīt savu un citu cilvēku dzīves (?), man ir ļoti apnicis censties. Censties un kaut kā bakstīt sevi, lai kaut vai tikai pagaidām peldētu pa straumei, pa spalvai, un neradītu problēmas. Es saku - visam vajadzēs apstāties-, bet precīzi nezinu, kā to izpildīt. Vai tas nozīmē, ka man jāsūta visi ratā un jāsēž klusumā? Jāskatās seriāli? Darīt tikai to, ko gribas? Vai arī darīt to, kas ķermenim nāktu par labu (izstiept samocīto muguru, pasēdēt klusumā, pastaigāt?)
Vai varbūt tas nozīmē kādu nedēļu no vietas raudāt un beigt slēpt, ka tieku galā. Stāstīt, cik ļoti nekas priekš manis nedarbojas. Prasīt palīdzību. Ja cilvēki man apkārt pārāk neklausās, jo esmu uzaicinājusi viņus izturēties pret mani kā pret puscaurspīdīgu aksesuāru viņu pašu klātbùtnei, tad varētu beidzot meklēt atbslstu arī atbalsta grupās. Tikai pie sevis tā liekas, ka tad būs jāatzīst arī sev, ka ir baigi, baigi sūdīgi, un tad ar to jādzīvo. Tāda dzīvošana ir smagāka, vismaz sākumā. Tāda atklāta "manī ar bazuku tieši pa vidu ir izspridzināts caurums un jā, tas baigi sāp, un jā, tas ir dramatiski, un jā, es nezinu, vai izdzīvošu" būšana īsti nepieļauj turpināt ikdienā izlikties par sabiedrībai derīgu, patīkamu cilvēku. Bet varbūt arī nemaz nevajag. Sabiedrība neder man, sevišķi tādai, kas izliekas, tad varbūt man nav jāmēģina arī iedomāties, ka zinu, kādai man vajag būt priekš apkārtējiem.
Galvenā doma - viss ir pa vecam ārpusē, bet ļoti, ļoti skumji no iekšpuses. Vēl viena - man ar katru reizi kļūst aizvien skaidrāk, ka šo emocionālo bedri izrok un tad paplašina hormoni. Šomēnes būs tas skaistais laiks, kad cerams sakritīs manas finansiālās iespējas ar apziņu, ka man ofic vajag palīdzību ar šo neprātu. Uz ripām nekāpšu, bet visu citu atbalstu savam ķermenim esmu gatava dot. Tā lūk. Tikai tagad nesaprotu, ko īsti varētu apstādināt. - 0 commentsLeave a comment
- Tieši mana izmēra paterni
- 6/8/18 07:58 pm
- Ir tās reizes, kad liekas neticami, cik labi acumirklī izdodas sakonektēties ar kādu, cik viegli runāt, cik milzīgs magnētisms. Parasti tās ir arī tās reizes, kad es, akla pret zīmēm uz jau iebraukāta ceļa, atkal kāpju savā vecajā, sūdīgajā, disfunkcionālajā paternā. Izbraucu apli, un tikai tad, kad ātrums ir palicis grūti kontrolējams, saprotu, ka es taču braucu lejā no klints!
- 0 commentsLeave a comment
- Artiecības much
- 6/7/18 09:48 am
- Nedēļas nogalē "pa draugam" satiku vienu čali, kurš bija kaut kā palicis manā telefonā kopš Tindera laikiem. Bijām izrunājuši kaut kad, ka es tomēr gribu tikai draudzību, neko vairāk, un viņš teica, ka var to izturēt (?) vai ka ir ar to mierā. Satikāmies, un tie komplimenti, kurus čatiņā mierīgi varēju palaist gar galvu ar smejošo smaidiņu un pateicību, tagad lika man justies neērti. Draugi nesaka, ka tev ir skaistas kājas tādā īpaši seksīgā balsī, un neskatās tik dziļi tev acīs, ka kaut kur meža biezokņos aizveras un savās aizsarglapās paslēpjas ziedi.
Samulsu.
Biju domājusi, ka man viņš nepatiks tādā tīri fizkā plānā, tāpēc pati sev izlikos, ka varam tā pa draugam tikties. Naivi no manas puses! Izrādās, ka, jā, kaut kas varbūt man nepatīk, un galvā ir vesels poligons ar nederīgām, kaitīgām idejām par attiecībām, bet kopumā viņš liekas tāds pieaudzis, rūpīgs, mīļš, ir interesanti, un manas "dāmu daļas" ļoti spēcīgi atsaucas uz viņa pieskārieniem un ilgajiem skatieniem. Tā nu mēs marinējam ideju par to, ka iepazīsim viens otru tuvāk jau tā romantiski.
Bet kaut kur apkārt, zem un pāri tai sajūtai, cik forši ir būt ar kādu tuvāk, cik labi, ka viņš cenšas mani saprast un es varu lielu daļu sava bs viņam atklāt, cik tiešām prasmīgi viņš apskaujas, ir milzīgs, nomācošs, ārdošs stress. No rītiem ceļos ar tādu mērenu panikas kamolu krūtīs, jo vēl aizvien esmu "šajā situācijā" - kad gribas vienkārši viņu pasūtīt, lai tas ārdošais nemiers atstājas, un vienlaicīgi ir tik skumji, sāpīgi un man viņa pietrūks, iedomājoties, ka viņa padeve manai dzīvei tiks piegriezta.
Teicu viņam, ka man vajag lēnākus tempus, pierast pie viņa fiziskās eksistences vispirms, dalījos savās bailēs, bet man šķiet, ka viņam tas vienkārši nereģistrējas (tāpat kā burtiski nevienam citam džekam manā dzīvē nekad tas nav aizgājis). Un ar katru reizi es jūtos aizvien vainīgāka, ka atkal kaut ko pieprasu, atkal man nav labi, tāda sajūta, ka visu laiku sanāk viņu bakstīt vienkārši par to, kā viņš izrāda savu mīļumu. Vai es esmu sukubs? Vai arī vienkārši pazaudēju savas robežas, kad kāds pienāk par tuvu? Un kā lai paskaidro cilvēkam, kas laikam jau nav cietis no ilgstošas vardarbības bērnībā, ka tuvība pati par sevi, bez visādiem 'no kā tieši tev bail' var izraisīt nāves bailes? - 11 commentsLeave a comment
- Kā beidzās piektdiena
- 5/22/18 11:22 am
- ...jeb pirms un pēc terapijas efektiem.
Piektdien atkal sāku slīdēt uz stāvokli, kur man prātā skan ļaunas balsis, ir vientuļi, esmu ļoti apmulsusi un principā varētu vairākas dienas pavadīt tādā starpstāvoklī starp komas pacientu un robotcilvēku. Parasti tas beidzas ar seriāliem, ēdiena kalniem, raudāšanu, kaut ko destruktīvu un tādu absolūtu pazaudēta laika sajūtu. Natālija teica, ka, iespējams, es disociējos, kad esmu viena, jo mans iekšējais mikroklimats ir pārāk traumatisks (respektīvi, ir grūti koncentrēties "šeit un tagad", kad galvā kāds tevi nemitīgi sauc par bezvērtīgu kuci).
Ziemassvētku laikā es netiku ar to galā. Nesapratu, ka tās balsis nav objektīvas un nav jāklausa. Liecos kā kaut kāds fakin sēru vītols tik zemu, cik tas smagums pavēlēja. Zaudēju visu Ziemassvētku laiku, Jauno gadu un kādu nedēļu pēc tam patiešām šausminošā un nevienlīdzīgā cīņā.
Piektdien bija citādi. Es pamanīju, ka slikti jutos, nosēdos ar to sajūtu, un ieklausījos. Uzdevu jautājumus: kā tieši es jūtos, kādas ir emocijas, ko domāju, kāpēc. Tad pateicu sev, ka ir okei tā justies. Ka es neesmu bezvērtīga, ja netikšu galā. Tās ēnas ir labi barotas un audzinātas gandrīz divdesmit gadus, un, protams, ka ne vienmēr varu tās uzveikt. Pieņēmu, ka ir sūdīgi. Tad padomāju, kā sev varētu palīdzēt. Kā sevi varētu ATBALSTĪT, lai prāts beidz pats sevi dauzīt. Izdomāju izkustēties, lai sajustu, ka esmu atpakaļ savā ķermenī, pat tad, ja negribas, ja slinkums, ja nav jēgas. Vienkārši tā mīloši piespiedu sevi parūpēties par ķermeni. Pajogoju, izpildīju nereāli foršus elpošanas vingrinājumus, parunājos mazliet ar D, paraudāju, un viss atkal bija labi. Atlaida.
PROTAMS, ka atlaida. Jo piektdien atšķirībā no Ziemassvētkiem, es biju pati sev mamma. Ne tā, kas mētāja uz mūsu pusi lietas, kad sadusmojās, ne tā, kas iemācīja man visneticamākos lamuvārdus, bet tā, kas var nosēsties blakus, paklausīties, pieņemt un palīdzēt. Atšķirība starp pirms un pēc terapijas ir tā, ka man tagad ir resursi, kā sevi atbalstīt, lai justos labi. Starp tām balsīm, kas iebiedē, noniecina un uzstāda pārāk augstas prasības, tagad dzīvo arī mierīga, saprotoša un atbalstoša persona. Pieaugušais, kurā esmu gatava klausīties. Un, kad es par to domāju, mani pārņem nebeidzama pateicība. - 4 commentsLeave a comment
- Tētis
- 5/21/18 09:53 pm
- Šodien bija ciemos tētis. Prasīja, ko mums atvest, un es teicu, lai salasa puķes laukos. Vienmēr žmogojos un nepērku sev. Atveda veselu kasti pilnu ar ziediem, lakstiem un ceriņiem, tagad katrā istabā ir pa pušķim. Skaisti. Ir tik skaisti, kad ir tētis, bet mazliet arī jāparaud, jo tik ļoti sen tā nav bijis.
- 0 commentsLeave a comment
- 5/18/18 07:04 pm
- Pēdējā laikā tik bieži esmu terapijas karsējmeitene. Varētu likties, ka esmu pilnībā pagriezusies uz saules pusi, un ēnas pacietīgi guļ aiz muguras. Taču gaismas avoti ir neparedzami, tumsas atvari arī, un tā vēl aizvien ir sāpīga un brīžiem līdz pašiem dziļumiem nomācoša cīņa.Piemēram, kasu galvu, kad stresoju, un man sāp āda, kad tai pieskaros, jo viss laukums noklāts dzīstošām krevelēm. Saku cilvēkiem, ka esmu laimīga, un tā daļēji ir taisnība, bet tai pašā laikā nekur nepazūd arī trauksme, bailes no nāves un vientulības.Piemēram, sastingstu, kad palieku vienatnē, it kā jēga kaut ko darīt, bauda un prieks būtu piesaistīta citiem cilvēkiem, un vienatnē tikai jāgaida un jāskatās savā brūkošajā universā.Šoreiz varbūt pamēģināšu piespiest sevi darīt lietas, kaut arī neko negribas. Pajogot, pastaigāt, lai tās skumjas un vientulība vismaz mājo veselā ķermenī. Varbūt kaut kur procesā pamodīsies pieņemšana un klātesamība.
- 0 commentsLeave a comment
- 5/17/18 05:36 pm
- Lietas turpinās vienkārši, kad pieņemti lēmumi. Tā vietā, lai domātu par soļu speršanu un justu tai virzienā maksimāli ilgi, cerot, ka vienā brīdī pareizā izvēle būs acīmredzama, izvēlos labāko tagad un eju uz priekšu. Tā ir labi. Esmu pateikusi, ka vasaras beigās iešu projām no darba, izlēmusi izveidot savu portfolio mājas lapu, dejoju kā mazs, seksīgs nezvērs un kopju attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri man ir patīkami.
Šodien bija tāda diena, kad, strādājot no mājām, gulēju gultā un vairākas stundas taisīju Instagram un Facebook stāstus. Tas liekas tik jokaini, ka vari absolūti relaksēti zvilnēt gultā un bīdīt telefonā gifus, un skaitās, ka tu strādā! Bet engagement pieaug, lapu popularitāte un sekotāji arī, un varbūt pieaug arī manu smadzeņu kapacitāte iet līdzi laikam.
Iešu saelpoties ozonu un paklausīties putnu un mašīnu kopkorī. Salut! - 2 commentsLeave a comment
- 5/4/18 01:40 am
- Neieguldos emocionāli cilvēkos, kuriem ir problēmas ar alkoholu. Pie sevis vispirms ļoti dramatiski pamatoju, ka tas tāpēc, ka alkohols man atņēma tēti, man ļoti viņa pietrūka, ļoti, ļoti vajadzēja tēti! Tad sapratu, ka ne jau pats alkohols vainīgs, bet gan cilvēki. Cilvēki, kuri izvēlas slīkt un slēpties paši no sevis, no saviem mīļajiem, barot savus monstrus tik bagātīgi, ka agri vai vēlu tie sāk skrubināt ausis ne tikai īpašniekiem, bet visiem, kas pienākuši par tuvu. Es metu līkumus tādiem purviem. Dzirdu saucēja balsi, bet glābējs manī atsaucas vairs pavisam vāji. Tagad tā vietā ir mazā meitene, kurai pietrūka uzmanības, mīlestības, stipra, bet mīloša pleca, meitene, kura ilgi bijusi dusmīga un paslēpusies, nepiemērota skatīšanai, bēdīga, sērojoša un beidzot atzīta par gana labu un atbilstošu situācijai. Palieku dusmīga, ja cenšas mani ievilkt, un domāju par to, ka drīzumā varētu sanākt novilkt kādas "pārāk principiālas" robežas. Nekad jau "nav tik traki", kamēr kāds neatzīst, ka ir gan.
- 1 commentLeave a comment
- Elektrība
- 5/3/18 12:58 pm
- Beidzot atradu savu deju grupu. Gandrīz jau neaizgāju, jo viss nebija pareizi pirms nodarbības, un uznāca mazā panika, bet gads terapijas tomēr spēj dot kaut kādu miera sienas vilni pret "es tūliņ sajukšu prātā". Nebija tik traki. Kājās būtu varējušas būt kurpes, kas nekrīt nost no kājām un neberž tulznas, nākamreiz jāpaņem līdzi košļenes, bet kopumā iet dejot var T-kreklā un ļipā visu aizmirsis un nepārliecināts par sevi, un tāpat labi pavadīt laiku un uzņemt neticamu enerģijas lādiņu. Dejošana ir viena no ļoti, ļoti retajām nodarbēm, kas mani vairāk piepilda kā iztukšo. Un tas ir vareni!
Pieskaroties savam pirmajam partnerim, iesita ar elektrību. Visu nodarbību tā elektrība palika kaut kur iekšā, un es spēju to vadīt, tā vairs nevada mani, vismaz ne pilnībā. Ir kaut kā mazliet neticami, ka var kāpt cilvēkiem uz kājām, neprātīgi svīst, disociēties un vienlaicīgi būt kopā ar to sajūtu, ka man ir kodols, es tieku galā, viss ir kārtībā.
Bija interesanti iet mājās pēc tam. Tā kā biju raudājusi + panikojusi pirms tam un tad dejošanā piedzīvojusi tādu ļoti spēcīgu un mīļu klātbūtni sev un citiem, bija gandrīz kā pēc terapijas. Galva sareibusi, vēl tādas pēcbēdu paliekas sejas muskuļu atmiņā, sajūta, ka būtu mazliet cauri gaļas mašīnai iziets, bet ne tik traki, ka vajag čai latti. - 2 commentsLeave a comment
- 4/27/18 11:23 am
- Vakar staigāju pa Pokrova kapiem un sapratu vairākas lietas (tie kapi ir labi domāšanai!). Viens - man ir aizdomas, ka laba lietu kārtība, kas iedveš mieru, nāk nevis no ārpuses, bet no iekšpuses. Tas nav mans neatrastais jaunais dzīvoklis vai saliktā gulta, vai sakārtotā darba dzīve, kas man atnesīs sajūtu, ka esmu mājās. Tas būs miers ar sevi, kas lēnām tur aizvedīs. Kad būs miers, tad pārējās lietas pašas par sevi lēnām nokārtosies (vai, mazliet reālistiskāk, - es tās nokārtošu, tikai bez sajūtas, ka tā ir tāda visu vai neko cīņa ar neiespējamo). Sākumā rūpes par mieru un pašsajūtu nevis visu pārējo, jo tā rūpēšanās, sevis mīlēšana caur darīšanu, ir vienīgais, ko es varu paturēt. Vismaz tā es sajutos Pokrova kapos, kur pēkšņi jutos labi, viss likās paveicams, un tā meitene, kas agrāk gleznoja un rakstīja, un bija klātesošāka sev un citiem, atkal bija kaut kur tepat, gandrīz aizsniedzama. Īstenībā neatceros pārējo, bet šis ir svarīgi - neapmaldīties ikdienas praktisko mazo sūdiņu risināšanā, domājot, ka miers būs pēc nākamā sūdiņa. Tas visu laiku ir iekšā un gaida, kad tam pievērsīsies. Tas ir tik vienkārši un fakin sarežģīti.
- 2 commentsLeave a comment
- 1/20/18 05:51 pm
- "(..)the impact a lack of social connections has on your health is equivalent to smoking 15 cigarettes a day."Es te ķipa baigi lepojos ar savu atmešanu un vienītī slīgstu melu jūrā! Varbūt, ja es dienā nopīpētu tās trīs cigaretes, es sāktu runāt ar sava iekšpagalma onku, satiktu kādu kaimiņu, ar kuru mums būtu kas kopīgs mīnus viena cīga, un īstenībā pāris gadus vēlāk kā paredzams paliktu traka un izlektu priekšā vilcienam. Šī, lūk, ir nopietna sensācija! Varbūt man vajadzēja aiziet uz to Tinder tikšanos, kafijošanu, atbalsta grupu un semināru šonedēļ. Bet tad atkal es nevaru zināt, un nekad neuzzināšu, jo negribu savu dzīvi arī saīsināt par veselu pētījumu, vai viņi ir ņēmuši vērā social anxiety. Ja Tev katru reizi, satiekoties ar cilvēiem, ir sajūta, ka ķermenis pieslēgts zemam elektrības spriegumam (un es te nedomāju labā nozīmē), miglojas redze un pēc tam neatceries, kas ar tevi tās pāris stundas notika, tas arī ir labāk kā cīga? Go figure. Es tikmēr palikšu mājās ar Kalli, kaķi un kaut ko garšīgu drošības pēc.Bet vispār es ceru, ka tuvākajā laikā satikšu kādu statistikas ģēniju, kurš varēs man pateikt, cik cigaretes manā vientulības pakāpē būtu veselīgāk izpīpēt, ņemot vērā tām līdzi nākošo, nedaudz smirdīgo sociālās vienotības sajūtu.
- 0 commentsLeave a comment
- Meta
- 6/5/17 10:37 pm
- Terapijā runājam par runāšanu par terapijas procesu. Man sāk palikt bail, ka pametīšu savu terapeiti, jo nezinu, vai man pret viņu ir patiesās terapeitiskās jūtas. Ja nu mana pirmā terapeite bija arī vienīgā īstā, un ar nevienu citu man nekad vairs tāda connection nebūs? Ja nu man jāmeklē jauna terapeite/terapeits un jāsāk viss no jauna? Šī iemesla dēļ es izvairos runāt par attiecībām ar cilvēkiem, ar kuriem man tādas ir. Viss šķietami uzreiz saiet dibenā, es palieku galīgi viena, izsmelta un vēl vairāk nogurusi. Gan jau, kad nākamnedēļ šo pateikšu N, viņa teiks, ka THIS IS THE SHIT, tieši šis man vēl mazliet palīdzēs saprast sevi un savus procesus. Pagaidām ir tā, it kā no malas vērotu negaisu, kas varbūt aizies garām.
Jau 5 (?) dienas neesmu bijusi facebookā, un pilnīgi viss, šķiet, kļūst skaidrāks. Kontemplācija par vientulību, kuru var uz brīdi pazaudēt troksnī, bet ne pilnīgi un pavisam. Par it kā atmošanos fiziskajā pasaulē. Šovakar ejot mājās saule spīdēja tieši no sāna kā prožektors un es jutos tik īpaša, ka varu to patiešām pamanīt. Bet tagad, kad esmu mājās un viss ir kluss, man gribētos kādu samīļot vai pateikt kādu labu vārdu, bet visi jau guļ, un varbūt mani tāpat būtu grūti piesātināt.
Lai kā arī būtu, spilvens jau kādu laiku katru dienu dzird "paldies par šo dienu". Pat pēc garām un smagām dienām. Tas notiek. Es kļūstu stabila. Tik lēnām, ka nevar skaidri izsekot, kad un kā tas sākās. Tas ir iespējams. Visu laiku nav jācieš. Vai nu mans L-teanīns iedarbojās, vai šis ir maksimāli priecīgi! - 0 commentsLeave a comment
- Cikliskuma speciālista atklāsmes
- 5/25/17 02:04 am
- Agrāk, kad man palika slikti (es vēl aizvien nezinu, kā to nosaukt, tāpēc man tam ir dažādi apzīmējumi atkarībā no auditorijas. Ja es gribu izklausīties tā, it kā tas būtu tikai joks, es saku "aizkrīt šīberis", "aizbirst jumts". Īstenībā, varbūt es pagaidām nezinu, kā to pateikt citādi.), man likās, ka šoreiz viss patiešām ir cauri. Es pieņēmu impulsīvus un patiesi stulbus quick fix lēmumus, kuri vēlāk nākamajā ciklā padarīja visu vēl grūtāku. Es meklēju patvērumu citos cilvēkos, cerot, ka viņi atvieglos manas ciešanas. Es plānoju pašnāvības scenārijus, zinot, ka nekad nevarētu viņus izpildīt un dzīvojot tādā jocīgā rollercoasterī starp patvēruma sajūtu, ko rada kaut īslaicīga ideja, pagaidu uzturēšanās domu teritorijā, kurā vairs nav ciešanu, un ciešanām, ko sagādāja doma par manu tuvinieku sāpēm, dzīvēm pēc tam un visu to, ko es nekad nevarētu piedzīvot, ja patiešām savus plānus piepildītu.
Tagad vēl aizvien ir slikti, kad tas notiek. Man trīc rokas, miglojas redze, es vairs pat necenšos gulēt tumsā, un varu nedēļām pavadīt stāvoklī, kas šķiet kā pagarināta panikas lēkme ar ļoti spēcīgu sevis ienīšanas un bezcerības papildinājumu. Kad esmu visgrūtākajā punktā, tas šķiet neizturami. Diezgan neauglīgi mēģinu atrast veidus, kā pārstāt domāt, apklusināt to ārprāta katlu, kas vārās man uz galvas, nomierināties. Mazliet darbojas pastaigas, mazliet - terapija, autobusi, iespaidu maiņas un vienkārša būšana ar cilvēkiem, bet patiesība ir tāda, ka nekas mani nevar pilnībā vai kaut kādā nozīmīgā veidā izglābt no tās elles, kas cikliski atkārtojas pagaidām vēl neapzinātos laika periodos. Es tagad zinu, ka vienkārši esmu tāda teritorija, kuru ik pa laikam nesaudzīgi izposta viesuļvētra. Es varu censties samazināt kaitējumu, bet sāku arī saprast, ka nav vērts mēģināt cīnīties ar tik lielu spēku. It kā cilvēka intelekts vai gribasspēks vien varētu novirzīt vētru no kursa, vulkānu no izviršanas vai zemestrīci no notikšanas.
Tas brīdis, kad jūti, ka vēl pēdējās aukas iet tev pāri, bet lielais trakums ir norimis, ir tik ekskluzīvi lieliska sajūta. Es šodien pastaigājos un sāku atkal justies tā, it kā patiešām varētu redzēt un uztvert apkārt notiekošo. Vēl aizvien ir daudz trokšņa, bet mazliet norimusi stikla sienas klātbūtne. Es lasu, un varu koncentrēties gana, lai saprastu un izbaudītu rakstīto. Ir tik nereāli labi būt nogurušai. Vienkārši tīri nogurušai un atslābušai. Es zinu, ka šonakt varbūt gulēšu labi un nepamodīšos ne no murgiem, ne tik ļoti savilktiem pleciem, ka pēc tam visu dienu sāp mugura. Lēmumu "uz dzīvību un nāvi" daba sāk šķist mazāk ticama. Miers ir tuvu. Es esmu šeit. Un tā vienlaicīgi ir pateicības un mīlestības pilna sajūta un tāda dziļa apziņa, ka kopumā esi apčakarēts. - 0 commentsLeave a comment
- Tas varētu sanākt
- 5/23/17 08:42 pm
- Šodien iedomājos, ka būtu nereāli stilīgi, ja tāpat, kā var nopirkt ārējo cieto disku datoram, varētu nopirkt kaut ko līdzīgu arī cilvēka smadzenēm. Vai vismaz ārējo pašapziņu. Šobrīd reizēm sanāk, ka es tā izmantoju citus cilvēkus. Nav tā, ka es pavadu laiku ar citiem, tikai lai sajustos par sevi labāk, bet, kad sajūtu, ka tas tā notiek, pēc tam visu laiku ir impulss uz citiem atbalstīties. Es mēģinu uz to impulsu pārāk neatsaukties, bet reizēm to pamanu, kad ir jau par vēlu.
Man piedāvā 30h darbu ar labām, svarīgām tēmām, par ko rakstīt, bet man nereāli bail, ka bez kāda cilvēka, ko visu laiku nēsāt sev līdzi, lai atcerētos, ka es to (varbūt) varu, es atkal visu norakšu.
Vēl man bail, ka tas ir kārtējais piedāvājums, kurā tev pasaka nenormāli plaši politisku virzienu vai tēmu, kurā pašai jāmeklē temati. Man liekas, ka ir cilvēki, kam tas nesagādātu nekādas problēmas (piemēram, redaktori, kas tajā jomā nostrādājuši vismaz 5 gadus, ģēniji, brīnumbērni un vienradži), bet man vajag kādu, kas palīdz fokusēt uzmanību uz vienu konkrētu tematu. TAD es kļūstu par māsteru, izpētes ģēniju, radošu, brīnišķīgi gudru un precīzu informācijas apstrādes mežoni. Tad man rodas iespēja produktīvi lietot savas smadzenes, nostrādāties kā zirgam, nostresoties, bet rezultātā radīt ļoti kvalitatīvus materiālus, pievienoto vērtību un apmierināt ekspektācijas.
Tā sajūta, sašaurinšānas procesam iztrūkstot, ir briesmīga. Tas ir kā panikas lēkmes vidū, kad visas skaņas un domas liekas pagrieztas uz maksimālo skaļumu, tev liekas, ka nomirsi, vispār nevar koncentrēties un par ķermeņa galveno funkciju kļūst ļurināšanās kā galertam. Ir tik daudz tēmu un virzienu, un informācijas, bet nav pārliecības par to, kurā virzienā iet, un par to, ka esmu spējīga izvēlēties un pārliecinoši attīstīt kaut ko vienu. Man liekas, ka man šis ieraksts kaut kādā veidā jānokomunicē turienes cilvēkam. Ja viņš spēs saprast un atrast resursus normālam redakcionālajam procesam, šis varētu izvērsties par win-win mums visiem. - 0 commentsLeave a comment