slepenaamaasa
slepenaamaasa
- 11/25/18 09:13 am
- Šorīt pavisam agri pamodos, sapratu, ka miedziņš ir aizgājis, un izdomāju izmantot izdevību, lai iekāptu autobusā un jau normālā laikā aizbrauktu palīdzēt mammai remontēties. Sapratu, ka brokastīs nav nekā garšīga un izcepu šokolādes mafinus. Agri rīti reizēm var būt pavisam jauki!
Sāku saprast, ko K domāja, kad stāstīja par savām mantrām. Vienā brīdī iekšējās drazas pamazām sāk mainīt pārliecība, ka viss ir +/- okei, ar visu var tikt galā, būs labi.
Un tad galvā skan citas plates. Piemēram, ka es pieņēmu pareizo lēmumu, lai arī tas bija grūts. Ja nebūtu grūts, nemaz jau nevajadzētu baigi neko izlemt.
Ka es īstenībā esmu daudz laba iemācījusies, un, lai arī neesmu ultraeksperts, varu savas labās īpašības izmantot darbā.
Jūtu, ka jāsāk mazliet vairāk paļauties uz sevi.
-
1 commentLeave a comment
- 11/25/18 12:48 am
- Ja es esmu pilnīgi godīga pret sevi, tad aiziet gulēt man traucē galvenokārt vientulības sajūta, kas kaut kā uz nakti maksimāli saasinās. Naktīs man jādomā par visām tām jaukajām karotēm, ko esmu atraidījusi. Naktīs liekas, ka katrs draudziņš būs labāks par tukšumu. Es gribētu zināt, bet vēl nezinu, kā un vai to tukšumu iespējams aizpildīt pašai. Vakar gandrīz uzrakstīju pēdējam draudziņam, bet noturējos, atceroties, cik skumjš viņš bija, kad teicu, ka viss cauri, un vienlaicīgi nevarēju noturēties nemīļoties (zinu, ka fucked up, ja kas). Paliek tik grūti, ka morālais kompass uz brīdi vairs galīgi nerāda pareizi. Līdz šim labākais risinājums pārsteidzošā kārtā izrādījies kārtīga raudāšana, bet šovakar man nav tik daudz laika, lai visu izraudātu.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 09:53 pm
- Nobesīju draudzeni ar to, cik daudz šodien runāju, un tieši par terapiju. Vispār šodien uznāca kaut kāds episks hype, kad līdz galam nevaru koncentrēties un dzirdēt citus un pati runāju bez apstājas. Ups, nu! Tāda sajūta, ka man hroniski nesanāk cilvēki, ka es viņiem reāli nepatīku un esmu smags slogs, tikai viņi nesaka, jo cenšas būt iejūtīgi.
Viena manis daļa saka, ka esmu briesmīga idiote.
Cita daļa saka, ka nevajag taisīt drāmu, vienkārši censties būt labākam sarunu biedram. Varbūt paņemt pauzi, kamēr esmu tik ļoti apsēsta ar terapiju un zāles vēl nedarbojas veidos, kādos tām vajadzētu darboties. Būt kopā ar vairāk dažādākiem cilvēkiem.
Vēl viena manis daļa saka ļaunas lietas par to draudzeni.
Redz kā, pilna varavīksne!
*
Vispār es jau sen gribu apgūt labākas sarunāšanās prasmes, varbūt ir laiks to mazliet attīstīt.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 01:52 pm
- Šodien pamodos tāda viegli pacilāta, tā sen nav gadījies! Nezinu, vai tas ir sniedziņa klusums, zāles vai tas, ka sevi vakar izbesīju līdz spēku izsīkumam, bet ir tik jauki. Ā, un miedziņš arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija spirdzinošs, šķiet, ka pat nemurgoju! Vienīgais sapnis, ko atceros, ir par to, kā es savu skaļo lejasstāva kaimiņu cenšos pārmācīt, uzliekot radio Skonto uz kaut kāda maģa un pavēršot tumbas uz leju. Bet tas ir sapnis, ne murgs! :D
-
0 commentsLeave a comment
- 11/24/18 01:47 am
- Man pašai interesanti, kas notiks ar manu pēdējo apsēstību. Tā nepaspēja iziet savu kursu, un tagad turpina kā sarkana lampiņa mirgot man galvā. Man jāiet pa noteiktām ielām tās dēļ. Jādara noteiktas lietas. Domās vispār, ja ir kaut kas tāds nepabeigts, tas var turpināties mūžīgi. Gribas, lai tā ir nākamā terapijas tēma, jo šoreiz biju pavisam tuvu maliņai, biju pazudusi, grūti tagad izrāpties no tās bedres. Bet grūti arī nerāpties atpakaļ, jo apsēstības uz mazu brītiņu mierina.
*
Man riebjas, cik slikts darbinieks es esmu. Man piedāvāts tik daudz fakin labu, respektablu darbu, bet man tie vienkārši nafig neinteresē. Es pieņemu tos darbus reizēm, reāli velku laiku tur, neradot nekādu vērtību, algas dēļ, un tad, kad galīgi vairs nevaru izturēt, eju prom. Tā vietā man gribas darīt kaut ko praktisku, ar rokām, nevis ar prātu, vai vismaz kaut ko, kur patiešām var ar cilvēkiem sarunāties, neko nepārdodot un neprasot. Vienkārši runāties. Runāšanās man sāk sanākt aizvien labāk, bet reāli par runāšanu tāpat vien neviens baigo naudu nemaksā.
*
Es varētu iedzert zāles un gulēt, bet šovakar atkal ir tik akūti vientuļi, ka vispirms gribas savas smadzenes izpeldināt un notrulināt reāli sūdīgā TV, lai gana nogurtu. Tās ripas iemidzina ķermeni, bet prāts turpina darboties kā putniņš būrītī. Vai varbūt es to visu izdomāju. Kaut kur tuvumā kāds raud. Tā es zinu, ka viņi droši vien dzird arī mani. Nu čau, kaimiņi.
-
0 commentsLeave a comment
- Zirgā
- 11/19/18 02:55 pm
- Esmu atpakaļ funkcionālā darba ritmā. Uzmanos no bēdīgām dziesmām un telefona zvaniem, lai atkal nenogrimtu.
Tas laiks kopš sāku satikties viss ir tik jocīgs. Man nav neviena paša mierīga, skaista stāsta. Tur ir biezs kultūrslānis, bet daļēji atbilde, manuprāt, slēpjas tajā, cik ļoti man visu bērnību, jau no ļoooooti agra vecuma, borēja, ka esmu nevērtīga un nosodāma, ja viena, ar nepareizo partneri, nepareizā laikā vai nepareizā veidā. Man, kam gribas mīlošas attiecības, ir jāsadzīvo vienā būtnē ar mazo "es", kam gribas pieaugušo atzinību, un pusaugu sevi, kam gribas tikai papētīt, priecāties, iepazīties ar tādu vieglumu, kāds vairs savvaļā neeksistē. Vienā mirklī otrs cilvēks atdzīvina visu šo slepeno, greizo spoguļu pilno karuseli, pats nesaprot, kas tikko noticis, bet es savukārt cenšos tajā karuselī nesagriezties letāli.
Šobrīd visa liekas tik daudz, ka es neredzu iespēju, ka kādreiz būšu normāls cilvēks. Šķiet, ka vienmēr visa būs man par daudz. Tad es atceros, ka drīz varbūt vismaz mans ķermenis jutīsies stabilāks, varbūt iekšējie asmeņi un zobrati paliks neasāki, un man būs vairāk iespēju kustēties. Mācīties dzīvi no jauna. Ja varēja notikt visas tās lietas, kam es iepriekš neticēju, kas likās neiespējamas un pārāk labas un normālas man, tad var notikt arī šī. Es varu būt normāli vesels cilvēks. Es tikai to vēl nejūtu.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/17/18 09:24 pm
- Pēc bēdāšanās, skumšanas, pieņemšanas, nervozas pārdzīvošanas beidzot iestājusies tā fāze, kurā man galvā pa riņķi skan viens vienīgs teikums: "Nu kāpēc tev jābūt tik stulbai?"
Čau, mammu!
Kad visa ir par daudz un uznāk bezspēcība, man (viņai) vienkārši gribas sodīt, lai nomierinātos. It kā tā būtu pēdējā cerība atjaunot pasaules kārtību.
-
2 commentsLeave a comment
- 11/16/18 06:18 pm
- Kopš pēdējās terapijas es bez liekas kautrēšanās ņemu un raudu mājās. Ir baigi labi tā uzreiz izraudāt, kad sāp, nevis mēģināt noturēt durtiņas ciet savam pārbāztajam skapim kā līdz šim. Ir kaut kā smieklīgi un mīļi reizē, kā uz šo reaģē mans kaķis. Kad raudu, viņa uz mani skatās lielām acīm, pieskrien klāt, glauž asti, ņurd un cenšas visu laiku būt tuvumā. Esmu briesmīgi nogurusi no šīs nedēļas. Neceļu klausules, neatbildu uz zvaniem un pat nepaskaidroju, kāpēc esmu tik nepieklājīga. Tā ir labi. Man par visu ir ļoti vienalga, man gribas tikai just to, ko es jūtu un kādu laiciņu nevienam ne par ko neizlikties.
-
0 commentsLeave a comment
- 11/15/18 09:03 am
- Jau kādus 10 gadus manā dzīvē ir patterns, kuru es atkārtoju. Tas ir agonizējoši sāpīgi, šķeļ mani divās pretējās pusēs, bet turpinās. Vakar bija tāda kulminācija, kad es beidzu darbību, ko atkārtoju. Šodien sāpes ir trulas, dziļas, tādas, it kā kāds būtu nomiris. Un tomēr es jūtu sevī tādu kā apsēstu pārliecību, ka, sākot visu no gala, nākamreiz varētu būt pavisam citādi, viss varētu beigties ārkārtīgi laimīgi, tikai jāmēģina pa jaunam.
Bet skuju taku tai kompulsīvajai, sašķeltajai, traumētajai daļai, jo es drīz viņu pagriezīšu klusāk ar ripām. Gribu atkal strādāt, gribu just sevi, gribu darīt lietas, kas sagādā prieku, un izsērot pēdējo gadījumu terapijā.
-
0 commentsLeave a comment
- 3:57
- 10/27/18 03:58 am
- Miegs ir mani pametis.
Atceros, kā vēl laikam vasarā lepojos ar to, ka tāds nopietns bezmiegs nav mocījis kopš Zviedrijas.
Well, fuck me.
-
0 commentsLeave a comment
- 3:57
- 10/27/18 03:57 am
- Miegs ir mani pametis.
-
0 commentsLeave a comment
- 10/20/18 11:21 pm
- Vakar atkal pārsniedzu savu džina limitu. Mans absolūtais maksimums ir 2 kokteiļi, bet pēc otrā to ir pavisam viegli aizmirst. Būtu reāli jauki, ja bārmeņiem & bārmenēm būtu tāda superspēja pamanīt, kad klientam mierīgi var liet tikai toniku, jo a)tāpat vairs nepamanīs un b)tāpat neturēs. Šodien līdz ~20:00 pārmaiņus gulēju gultā, uz grīdas, pie poda un atkal gultā. Varētu izklausīties pēc reāli sūdīgas dienas, bet nē - šodien galvai nebija spēka darboties pārslodzes režīmā, es jutu tikai ķermeni (un nožēlu), un vienkārši gulēju, cenšoties maksimāli palielināt labsajūtu. Viss. Un ir tik labi, svaigi, viss liekas tik iespējams. Piemēram, šodien manī ir pārliecība, ka atradīšu kādu kopienu, kam piederēt, lai cik neiespējami tas liktos. Vēl: fantāzijas pasaule man nav pilnībā mirusi. Tā kā nespēju atrasties nevienā citā stāvoklī, izņemot guļus, šodien paklausījos Olivera ieteikto Witcher pirmo daļu audiogrāmatas versijā, un yeees, ir diezgan okei! (https://youtu.be/9oxLQjGJ_Ik )
-
0 commentsLeave a comment
- Ļoti slikta ideja
- 10/19/18 02:06 am
- Es izdomāju, ka varētu vienkārši nerunāt sūdu vairāk. Nesūdzēties. Nu, un, ka jūtos jocīgi. Es varu vienkārši pierakstīt plānotājā lietas, tās izdarīt, un kaut vai gulēt zemē visu atlikušo laiku. Vai skriet. Nu, vienalga. Nekam nav jānotiek, nekas nav jājūt, ir tas, kas ir. Kā norvēģu filmās aizvietot to vārīšanos ar klusuma pauzēm.
Nedariet tā! Paņēmu šo ļoti nopietni, un ļoti aplauzos, jo šodien jūtos 20x sliktāk kā brīdī, kad šo pierakstīju. Un nekāda labuma no tā nav pat citiem, jo sūdzēšanās reāli nedraud, ja ne ar vienu nevari parunāt.
-
1 commentLeave a comment
- 10/19/18 01:17 am
- Palasīju savu padsmit līdz divdesmit something dienasgrāmatu. Esmu pārsteigta, REĀLI pārsteigta, cik daudz tad jutu, un man gribas sev diagnosticēt depresiju. Reāli ceru, ka nav tā, ka kādu brīdi pēc divdesmit (pieci?), ap trīsdesmit sajūtas vienkārši beidzas, un viss paliek tikai smagi. Nav tā, ka sajūtu nav vispār, vienkārši tās šķiet tādas smagnējas, nospiestas, ieslēgtas smacīgā pagrabā. Es agrāk iemīlējos svešinieku smaidos, man no vēdera lidoja bezdelīgas un tamlīdzīgas lietas, bet tagad es mēnesi cenšos sevi piespiest (kāpēc?!) aiziet uz randiņu ar čali tāpēc, ka man pirms pusgada uz sekundi viņš likās ok un nākamo sakarīgo čali es varētu satikt nekad. Kā man vajag vairāk terapijas!
Lasot sapratu, cik vienmēr, arī tagad, dzīvoju labu dzīvi, bet visu laiku esmu par mata tiesu nost no tā sajušanas un novērtēšanas, it kā lielākā daļa ķermeņa būtu te un piedzīvotu to lielisko klusumu un brīvību, vienītī frīlancojot pati savā dzīvoklī, pērkot sev puķes un lasot, un ko tikai nedarot, bet tad kāda būtiska, nepārvērtējama un izšķiroša manis daļa bez cerībām gulētu uz nāves gultas, un nevarētu visu to dzīvošanas brīnumu sajust. Un tas ir tik biedējoši, jo ir pagājuši desmit gadi, vairāk kā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi terapeiti, bet viņa vēl aizvien neceļas un nejūt. Kāda no tām desmitgadēm tik tiešam būs pēdējā, un man bail, ka tā arī nepaspēšu sajust dzīvi visa.
Es nezinu, kas ir labās - laiks līdz L nāvei, kad vēl nejutu mirstību kā kaut kādu ļaunu diktatoru, kas vienmēr mani atstās zaudētājos un jebkurā brīdī var atņemt jebko, arī manu dzīvību, bez brīdinājuma, vai tagad, kad es tā jūtos visu laiku, bet vismaz es apzinos, ka mans laiks ir ierobežots. Vismaz apzinos situāciju. Te nav mazo risinājumu. Man vajag vēl dažu gadu nopietnu terapiju, salabot hormonus un ļoti, ļoti daudz veiksmes.
-
2 commentsLeave a comment
- It kā baigi labi viss
- 10/4/18 12:06 am
- Ir visai labi. Sapratu to pēc uzdevuma D kursā un sevis izvērtēšanas. Ir patiešām visai labi. Objektīvi. Tomēr novēroju arī to, ka par spīti enerģijai, labam miegam, gana daudz naudas un darbu, mīlestībai pret sevi un vēl un vēl, un vēl tiešām vērtīgām lietām, iekšā sēž tāds trollītis un visu velk renstelē, un raud. Tāpēc ir jāiet uz terapiju. Kamēr tas trollītis bēdājas, pašsajūta vienmēr būs tikai "it kā" baigi laba. Fonā skan nereālas bailes neparedzēti (un tāpēc bezjēdzīgi?) nomirt jaunai tāpat kā L, trollīša ļaunie pieņēmumi par to, kāpēc lielāko daļu laika esmu viena, un izmisīga vēlme samīļoties. Būtu necilvēcīgi dejot tālāk, izliekoties, ka daļa no manis skaļi, žēlīgi, ziliem riņķiem un izpūrušiem matiem kaut kur stūrī nekauc pret mēnesi un nepieprasa atbildes. Pat, ja viss objektīvi ir baigi, baigi labi. It kā.
-
0 commentsLeave a comment