slepenaamaasa

11/15/18 09:03 am
Jau kādus 10 gadus manā dzīvē ir patterns, kuru es atkārtoju. Tas ir agonizējoši sāpīgi, šķeļ mani divās pretējās pusēs, bet turpinās. Vakar bija tāda kulminācija, kad es beidzu darbību, ko atkārtoju. Šodien sāpes ir trulas, dziļas, tādas, it kā kāds būtu nomiris. Un tomēr es jūtu sevī tādu kā apsēstu pārliecību, ka, sākot visu no gala, nākamreiz varētu būt pavisam citādi, viss varētu beigties ārkārtīgi laimīgi, tikai jāmēģina pa jaunam.

Bet skuju taku tai kompulsīvajai, sašķeltajai, traumētajai daļai, jo es drīz viņu pagriezīšu klusāk ar ripām. Gribu atkal strādāt, gribu just sevi, gribu darīt lietas, kas sagādā prieku, un izsērot pēdējo gadījumu terapijā.
0 comments Leave a comment