slepenaamaasa

11/24/18 01:47 am
Man pašai interesanti, kas notiks ar manu pēdējo apsēstību. Tā nepaspēja iziet savu kursu, un tagad turpina kā sarkana lampiņa mirgot man galvā. Man jāiet pa noteiktām ielām tās dēļ. Jādara noteiktas lietas. Domās vispār, ja ir kaut kas tāds nepabeigts, tas var turpināties mūžīgi. Gribas, lai tā ir nākamā terapijas tēma, jo šoreiz biju pavisam tuvu maliņai, biju pazudusi, grūti tagad izrāpties no tās bedres. Bet grūti arī nerāpties atpakaļ, jo apsēstības uz mazu brītiņu mierina.
*
Man riebjas, cik slikts darbinieks es esmu. Man piedāvāts tik daudz fakin labu, respektablu darbu, bet man tie vienkārši nafig neinteresē. Es pieņemu tos darbus reizēm, reāli velku laiku tur, neradot nekādu vērtību, algas dēļ, un tad, kad galīgi vairs nevaru izturēt, eju prom. Tā vietā man gribas darīt kaut ko praktisku, ar rokām, nevis ar prātu, vai vismaz kaut ko, kur patiešām var ar cilvēkiem sarunāties, neko nepārdodot un neprasot. Vienkārši runāties. Runāšanās man sāk sanākt aizvien labāk, bet reāli par runāšanu tāpat vien neviens baigo naudu nemaksā.
*
Es varētu iedzert zāles un gulēt, bet šovakar atkal ir tik akūti vientuļi, ka vispirms gribas savas smadzenes izpeldināt un notrulināt reāli sūdīgā TV, lai gana nogurtu. Tās ripas iemidzina ķermeni, bet prāts turpina darboties kā putniņš būrītī. Vai varbūt es to visu izdomāju. Kaut kur tuvumā kāds raud. Tā es zinu, ka viņi droši vien dzird arī mani. Nu čau, kaimiņi.
0 comments Leave a comment