slepenaamaasa
slepenaamaasa
- Interesanti
- 5/20/17 01:29 pm
- Tinderī ir visi. (Gandrīz) burtiski visi puiši, ko zinu. Arī tie, kuri attiecībās. Tas ir vai nu kaut kāds glitch, vai arī tagad salīdzinājumā ar vecajiem laikiem, kad kāds kādu krāpj, to var redzēt daudz vieglāk, it sevišķi, ja esi single. Kas interesanti, par dažiem no tiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka šie tā kā grasās precēties.
-
0 commentsLeave a comment
- Dūmu aizsegs
- 5/17/17 11:00 pm
- Sēdējām pie Gaujas, skatījāmies ūdenī, un lietus lāses izskatījās pēc maziem, baltiem aplīšiem ar punktiņu vidū. Kā jau lietus lāses. Gaiss jau vairākas dienas tāds mīļš. Daudz dabas taku. Gulēšana zemē ar skatu uz debesīm caur vītola zariem. Es jūtu viņa klātbūtni, bet starp mieru un mani vienalga atkal jūtama tāda stīva, matēta stikla siena, kas neļauj tos mirkļus just pilnībā. It kā manis nemaz pa īstam nebūtu klāt. It kā es būtu palikusi visās tajās vēstulēs darba devējiem, citu cilvēku skatienos, viedokļos un spriedzē, kas to visu pavada. Kaut kā jāatgriežas pie sava ķermeņa un autonomijas sajūtas pirms uznāk negaiss.
-
0 commentsLeave a comment
- Es nemāku cilvēkus
- 5/16/17 10:14 pm
- Kad runa ir par sevis brendošanu, esmu absolūti bezspēcīga bez citu cilvēku palīdzības. Lai uzrakstītu vēstuli ar pavisam vienkāršu jautājumu, izlemtu uzdrīkstēties izmēģināt sevi profesionāli jomās, kurās (un par kurām) neesmu pārliecināta par sevi, lai pastāstītu par sevi, man blakus vajag kādu cilvēku, kas mani mīl. Man autentiski savos aprakstos šķiet iekļaut visu to iekšējo naidu, kas no ārpuses mazliet maigāk izskatās pēc nedrošības. Es zinu, ka kādreiz varēšu pati par sevi teikt labas lietas bez sajūtas, ka meloju, bet pagaidām man ir sajūta, ka es sevi mīlu tikai slepeni un epizodiski, un man par to ir mazliet skumji. Jūtos iesprostota savos ierobežojumos un shēmās un vienlaicīgi pateicīga, ka man apkārt atrodas cilvēki, kuri nav tās shēmas daļa.
Esmu pusaudziski jokainā situācijā ar G - čali, ar kuru turpināju sarakstīties par spīti tam, ka īsti nav interesanti. Inerces un garlaicības, un kaut kāda azarta dēļ. Man liekas, ka mēs jau no sākuma spēlējām kaut kādu powerplay ar mērīšanos, kurš neatkarīgāks un grūtāk sasniedzams, un nepieejams, un bla bla bla. Un tagad kādas pāris reizes viņam uzrakstījusi pirmā, mēģinot no tā neveselīgā burbuļa izkāpt un pamēģināt satikties, lai saprastu, vai arī dzīvē ir neinteresanti (lieliska motivācija pirmajam randiņam), saņemu pretī diezgan lielu ignorēšanu. Mans iekšējais spēlētājs un nedrošā meitene tagad domā un nevar izlemt vai:
a)Izdzēst viņu no kontaktiem, lai viņš vairāk man nerakstītu un tad būtu varbūt mazliet vīlies or something. (Bet ko man tas dod, ja gribu viņu iepazīt?)
b)Ignorēt pretī un tad, ja viņš uzraksta, pajautāt, kur viņš bija pazudis.
c) Vienkārši neko nespēlēt un pajautāt to tāpat. (Bet nopietni - man neliekas, ka atceros veiksmīgu atklātības brīdi ar šo tāpat kā reti atceros veiksmi sevis prezentēšanā in general.)
d) Vispirms pajautāt N. Vai kādam citam. Drusku atšķaidīt domas.
e) Lietas būtība ir tāda, ka, lai arī mūsu sarunas galīgi neliecina par maģisku dvēseļu radniecību, mani viņš mazliet interesē. Un man besī mūžīga sarakstīšanās, jo to vienmēr izjūtu kā kaut ko nepabeigtu. Mans OCD trako. Bet man liekas, ja es viņam tā pateikšu - es gribu satikties vai pārstāt sarakstīties - viņš domās, ka esmu vēl vairāk needy. Un es esmu needy in general, bet man nevajag tieši viņu, man vajag piedzīvojumus un pastaigas, un svaigu gaisu, kas mazliet izmaisa stagnāciju.
Nav ne jausmas, vai šim vajadzētu būt privātam ierakstam, jo pārāk garlaicīgs un garš, vai publiskam, jo daļa terapijas procesa. Rakstīšana publiski vairs nedod spēku, bet liek man justies tāpat kā par G - klusumam ir tik mokoši daudz interpretāciju, kad tas vieno cilvēkus, tik daudz nesakārtotas nepabeigtības, ka man gribas pa nakti saslaucīt visas pasaules ielas, lai to kompensētu.
-
0 commentsLeave a comment
- Bachelor who
- 5/15/17 11:21 pm
- Pirmā diena pasniedzējas kārtā bija diezgan lieliska, grūta un pilna ar (manis) neparedzētiem sarežģījumiem. Izklausījās, ka cilvēkiem pat mūsu stāstītais bija mazliet noderīgs, jo bija dažādi līmeņi darbam pat ar vienkāršajiem online tooliem & cilvēkiem nebija variantu ar to nestrādāt. Plus es tiešām dievinu brīžus, kad man ir iespēja izmantot savu angļu valodu. Pasākums noorganizēts ar tik daudz caurumiem, ka man ir jauna sūdzēšanās forma darba meklējumos - ja es dabūju lāpīt viņu kļūdas, kāpēc šiem cilvēkiem ir darbs, bet es vēl aizvien diezgan bezcerīgi dzīvojos pa "Visidarbi.lv"? Ir tik jokaini redzēt cilvēkus sūdīgi strādājam, kamēr esi bez darba.
Jūtos galīgi ne kā es. Tik ļoti pierasts visu laiku būt vienai, ka jau sāku ne tikai sev uzdot jautājumus, bet arī uz tiem atbildēt tā, it kā es būtu divi cilvēki. Jautri. Bet tad, ja nenoorganizēju sev gana daudz vienīša, sāku justies izšķīdusi un pazudusi.
Jebkurā gadījumā - šī diena ir galā, es esmu pasniedzēja uz nedēļu, ir diezgan forši, ja neskaita to, kas nav, un priekā!
-
0 commentsLeave a comment
- 14.05.2017.
- 5/14/17 12:11 pm
- Pagājušā nedēļa ir pagājusi, piespiežot sevi neiekapsulēties čaulā. Pirmais instinkts katru reizi ir - es gribu palikt gulēt, ieritinājusies dīvāna stūrī, uzlikt austiņas un neko nedzirdēt, paspēt aizbēgt un noslēpties, kad ieraugu pazīstamus cilvēkus, ar kuriem vajadzēs runāt, bet esmu gājusi pastaigās katru dienu, runājusi ar neticami vairāk cilvēkiem nekā ieplānots, pat neieņemot to mākslīgo un stīvo "ar mani viss ir tik ļoti okei" pozu. Un zini ko? Es priecājos, ka tā izdarīju! Esmu redzējusi daudz skaistuma ārā. Autobusa pieturā satiku kādu radinieci zinātnieci, ar kuru vienmēr ir bijis interesanti sarunāties, bet no kuras neko pārāk pozitīvu negaidīju, jo viņa daudz laika pavada ar maniem krustvecākiem, kuri domā, ka man nav nākotnes. Kad izstāstīju viņai savu darba dzīves stāstu, viņa teica, "tu tiksi galā, tu esi enerģiska meitene," un smaidīja tā, ka man likās - varbūt viņa tiešām nedomā, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Kādu citu reizi satiku bijušo pasniedzēju, kurš kārtējo reizi uzslavēja manas prāta spējas un potenciālu (precīzi nevaru atcerēties, jo tā bija personiska saruna. personiskas sarunas liek man daudz svīst, zaudēt fokusu un atrasties apmiglotā prāta stāvoklī. kāds vēl domā, ka esmu gudra, varbūt vienīgi tāpēc, ka kādreiz esmu ar viņiem komunicējusi arī tekstuāli?). Vēl piedāvāja man darbu - kaut kad vēlāk vasarā. Es nepaļaujos, jo man darbus ir piedāvājuši tik daudz cilvēku - un pēc tam nozuduši tāpat kā tā tante, kam nesen uz ielas iedevu piecīti, jo tiešām likās, ka viņai tiešām vajag (pat ja es līdz galam, neticēju, ka tiešām atdos).
Es negribu braukt uz Norvēģiju. Gribu palikt Rīgā, savu kurpju kastes dzīvokli, darbu un terapiju katru pirmdienu (vai piektdienu). Tomēr šobrīd vajadzētu brīnumu, lai es šobrīd varētu palikt. Un man ar brīnumiem parasti baigi neveicas.
-
0 commentsLeave a comment
- Ezers un purvs
- 5/11/17 07:13 pm
- Šodien piespiedu sevi pastaigāties un, kamēr to darīju, nevarēju saprast, kāpēc tik ļoti jāspiež. It kā skaisti. Mazliet traucē panikas priekškars. Bet vēl pirms kādas nedēļas, vēl pat pirms pāris dienām man tas pats maršruts ļoti patika. Ceļš man pats deva atbildes. :D Biju savā mīļākajā vientuļajā vietā pie dabas, kad tur parādījās CILVĒKI, un tad viņi izvilka savu selfiju nūju un sāka fotografēties. Viņi burtiski atnāca pēc selfija un aizgāja prom, kas bija forši man, bet nākamreiz es vairs sev nestāstīšu pasaciņas par to, ka nevajag bēgt uz slēpņiem, ja ieraugi tuvojošos auto. Kopumā pastaigas laikā man pabrauca garām mašīnas kādas vismaz piecas reizes, divas reizes es dabūju teikt "čau", bet vēl vienā uz mani nolūrēja kaut kas, kā seju man droši vien vajadzēja pazīt, bet es nepazinu. Visforšāk pie ezera patiešām ir vakarā, kad mākoņi sāk sarkt un ēnas paliek pavisam garas, un nav nekādu lūriķu vai selfiju cilvēku. Tikai S reizēm, bet viņa mani skrienot tik priecīgi sveicina, ka pat raudamais pāriet.
Vispār šodien skatījos uz eglēm (viņu te ir daudz, un es uz viņām maksimāli daudz skatos), un man ienāca prātā, ka, vairāk rakstot, var vairāk izrakstīt ārā, un ar laiku domas paliek skaidrākas. Es, protams, nezinu, cik ilgi jutīšos pietiekami slikti, lai turpinātu sevi pienācīgi staidzināt, apūdeņot un garīgi vingrināt, bet, ja man kaut kādā maģiskā kārtā izdotos nepadoties saviem hormoniem (vai drīzāk reakcijai uz tiem, kādu nedēļu vai pusotru mēnesī jūtoties patiesībā visai pieņemami un uzreiz atmetot visus veselīgos ieradumus), varbūt es varētu atgūt kaut kādu dzīves skaidrību. Tāpat varbūt tad, kad kritiskā masa izrakstīta, domas mazliet apskaidrotas, arī rakstība paliktu baudāmāka. Bet man kaut kā vairs vispār negribas uz neko, it sevišķi jau sevi, cerēt. Ir sajūta, ka mana ķermeņa lielākais orgāns ir purvs, kurš atkal un atkal ievelk visu pārējo savos akačos, un pagaidām pārspēks vienkārši ir pārāk liels. Pagaidām un vienmēr ir bijis.
Kad domāju par māsu, man vēl aizvien gribas raudāt. Pēc iepriekšējā teikuma uzrakstīšanas vien acis jau slapjas. Kā lai salabo attiecības, kas 18 gadus bijušas izkropļotas? Kā lai beidz spēlēt mūsu glābēju - upuru lomu spēli un iepazīstas no jauna? Ja nu mēs nekad nebūsim draudzenes, ja nu mums patiešām nav nekā kopīga? Visu savu dzīvi uz fakta, ka man ir māsa, ka man ir maza, brīnišķīga māsa, esmu stāvējusi kā uz podesta vai drīzāk peldējusi kā uz plosta savā purvā, un tagad tur vairs nekā nav. Negribu, lai viņai mani vēl ir jābalsta. Es neesmu viņai to prasījusi darīt, bet mūsu ģimenē tas ir mazliet nerakstīts likums, ko viegli palaist garām. Visi visus glābj un mokās. Tagad viņa netika savā skolā, un gan jau viņai liekas, ka tas ir briesmīgi, jo viņa tāpat kā es būs apmaldījusies. Varbūt viņa mani ienīst vēl vairāk nekā pirms tam. Un es nezinu, ko darīt vispār, un ko darīt ar viņas ņemšanu sev līdzi uz Norvēģiju. Es arī vairs negribu būt vienīgais balsts un glābējs. Tur es gribu būt es. Pelēkā zona, man vajag tavas atbildes.
-
0 commentsLeave a comment
- Tas skaidrums pēc negaisa
- 5/11/17 05:12 pm
- Pēc divu dienu intensīvas skumšanas un čīkstēšanas programmas šodien pamodos ar enerģiju. Varbūt šis strādā. Varbūt atklātība darbojas.
Bet tad ir tas domu karaspēks, kas izmisīgi cīnās par drošu nemainību un saka man:
"Neraksti te neviena cilvēka vārdu, jo kāds varbūt izlasīs, sameklēs tos cilvēkus, sameklēs tevi un tad iestāsies apokalipse." Es gribēju uztaistīt sarakstu ar cilvēkiem, ar kuriem labprāt kādā random ballītē iepazītos, bet es negribu, lai viņi to uzzinātu.
"Neraksti tā, kā ir, neseko sajūtām, ja tās nav gana labas, lai kādam liktos interesantas. Tev jābūt kā L un E, jāpiesaista uzmanība, jāgūst atzinība un ideālā variantā kāds, kurš atklās tevī jauno literāro talantu."
"Ja nu tu uzraksti kaut ko par kādu no bijušajiem darbiem, tevi atrod un konfrontē par to?"
"Ja nu kādam paliek interesanti tevi publiski pazemot, atklājot, kas tu esi, un parādot šo visu."
"Ja nu draudzene, ar kuru vairs nesariecies un kura varbūt tur ļaunu prātu, publicē šo visu publiski? Viņa zināja tavu niku, he heeee."
Dažreiz ir sajūta, ka mana iekšējā pasaule ir kā tāda veca, indīga ome, kas sēž uz soliņa pie vienīgās daudzstāvenes lauku ciematiņā un brutāli visu nodirš. Nekas nav ārpus viņas kompetences - ne manu svārku krāsa, ne karjeras saniegumi (vai nesasniegumi), ne mana drauga izvēle (vai neizvēle :D ), ne tas, ka es nesveicinos, jo viņa ir fakin kuce. True story btw, es reiz dzīvoju vietā, kurā dzīvo tādi cilvēki. Un tagad tā vieta dzīvo manī.
-
0 commentsLeave a comment
- 5/10/17 10:46 pm
- Mans dators apdeitojas, blakus murrā kaķis, augšā kāds drusku negrib gulēt un klusām raud (šķiet, ka mazākais, jo lielākais pretojas daudz aktīvāk), bet pārējais ir kluss. Joka pēc tiku pie aliņa, un jau pēc pirmajiem malkiem viss sāka pūkoties un migloties tā, kā tad, kad nodod asinis. Smaga vate.
Šodien biju interesantā pasākumā, kas lika man smieties un pēc tam nožēlot savu eksistenci. It kā jau smieklīgi - es zinu (vai vismaz N "zina", lai gan viņa tā tieši to nekad nav teikusi), ka tikšu pāri un cauri tai sevis meklējumu fāzei, bet man šobrīd tik ļoti sāp būt blakus talantīgiem cilvēkiem jebkādā jomā. Galvā uzreiz sāk griezties zobrati manas psihes gaļas mašīnai, no kuras iznāku pusbeigta - pasākumā pavadīju pusotru stundu, mājās braucu ar sāpošu, smagu ķermeni, jau atkal mēģinot publiski nesākt raudāt.
"Tu nekad nebūsi tik dzidra un taisna kā Nl, tu esi nožēlojama lupata salīdzinājumā ar viņu."
"Kāpēc tu nevarēji atrast tikpat ērtu vietiņu kā L? Kāpēc noraidīji visus tos stilīgos piedāvājumjs, kas ļautu tev kaut nedaudz sacensties ar viņu?" (Kaut kā man ir radies iespaids, ka mēs sacenšamies vai salīdzināmies jau ļoti sen, un tas mani nogalina.)
"Citi varēja pateikt māksliniekiem paldies, ejot garām, bet tu tikai atkal izlikies neredzama un pagāji viņiem garām. Tā tu nekad ne ar vienu neiepazīsies."
"Tu nekad neatradīsi labu darbu. Cilvēki nekad tevi neredzēs kā vērtību. Tu iznieko savu dzīvi."
"Ir skaistas debesis, zāle un būt dzīvam ir mazliet skaisti par spīti visam. Bet ar to nepietiek. Tā ir tikai tava nožēlojamā izeja, izliekoties garīgai."
"Man tiešām vajadzētu nomirt, jo es neesmu nekas, salīdzinājumā ar citiem. Bet es to nekad nedarīšu, jo citiem sāpēs un man gribas zināt, kas notiks tālāk."
Nākamā terapija bija jāpārceļ par nedēļu, jo man jāvada tas stulbais seminārs, kuram nezinu, kā sagatavoties šādā stāvoklī. Vispār nevaru koncentrēties & tāda sajūta, ka starp mani un visu pārējo ir matēta stikla siena. Bet nav baigās starpības vairāk - terapija sāp, bez terapijas sāp, viss ir viens.
N teica, ka man nav visam terapijā jāpiekrīt, ka varu viņu labot, skaidrot un precizēt. Man tas bija jaunums. Skatos uz viņu un kā kaut kāds milzu mutantu bērns gribu kliegt: "Salabo mani, palīdzi man, vienkārši pasaki man, ko darīt un kā tikt no šī ārā." N palīdz gabalu pa gabaliņam, un reizēm tas mani sajūsmina, bet dažreiz liek zaudēt visas cerības, jo šķiet, ka viņa ir tikpat ļoti tumsā par mani kā es. Jūtos kā slims dzīvnieks, kas nevar pateikt, kas vainas.
-
3 commentsLeave a comment
- 5/10/17 12:36 pm
- Es skaidri zinu, ka man patīk lielākā daļa kruasānu, baseinu zilās flīzītes, audumi, kuri glāsta ādu tā, ka liekas, ka mīlestība un maigums varbūt tiešām pastāv, ja jau es spēju tos kaut mazliet sajust. Es skaidri zinu, ka man patīk Jane the Virgin un silti cilvēki ar augstu emocionālo inteliģenci. Zaļš. Komforts. Smieties. Visvairāk par visu man patīk justies labi. Ja labsajūta ir nevis dots lielums (ir vai nav, aizmirsu, kā to precīzāk sauca pētnieciski), bet gan diapazons no 1 līdz 100%, tad es šobrīd atrodos 50%. Gribas sapakot mugursomu, iekāpt autobusā un aizbraukt uz kādu viesu māju, namiņu pie jūras - nerunāt, peldēties, sauļoties un izlikties, ka tumsu man apkārt var uz laiku vismaz iepauzēt, ja ne vienmēr atlikt uz vēlāku, lai nekad tā arī neizjustu. Tikai nezinu, kur tādu vietu lai atrod.
-
0 commentsLeave a comment
- 5/10/17 01:10 am
- Mana terapeite teica, ka man vajadzētu rakstīt blogu. Vienkārši par to, ko domāju, vai kaut kā tamlīdzīgi. Es īsti neatceros (un visticamāk nav jau arī, ko atcerēties) specifiskas instrukcijas, bet ok, rakstu blogu. Man ir maksimāli vienalalga, kā tas šobrīd izskatās un lasās, bet tehniski es iekļaujos ieteikumā.
Viņa man jautāja, kā es varētu būt projektu vadītāja, ja nevaru pārvaldīt pat savu galvu (tas ir, blogu. Bet es kaut kā starp tām lietām gribu likt vienādības zīmi.). Es pieņemu, ka tie projekti būtu drusku vienkāršāki un tīrāki par to, kas notiek manā personīgajā elles putras katlā (vēl divi vārdi, kas man liekas gana tuvi). Bet nu kopumā laikam labs jautājums.
Vēl viņa teica, ka es visu laiku cenšos sevi ielikt kastītē, saplacināt, pielāgot tam, kādai es domāju man jābūt.
Es nezinu, kāda viņa izklausās, bet es gribu pateikt, ka viņa ir forša, dara labas lietas, un viss, ko es te aprakstu izrautu no konteksta tā, it kā visiem būtu manis interpretēšanas rokasgrāmata, ir grūti pareizi saprotams atsevišķi.
Lai nu kā - es šodien nosūtīju divus darba pieteikumus, noskatījos trīs seriālu sērijas (fuck, tam pilnīgi noteikti nevajadzēja būt tajās proporcijās!), nostaigāju kādus 5 km, raudāju, mēģināju pievērst uzmanību savai elpai un mazliet padzīvojos ar R & S. Viens no pieteikumiem bija google doc, kurā viņu darba sludinājumā esmu iezīmējusi prasības, kurām atbilstu, un komentāros pierakstījusi plašākus paskaidrojumus. Vienīgais komentārs, ko es neuzrakstīju, bija: " 1843 skatījumu - wow you must be tired!" Un es iekomentēju, ka tikai 2/3 atbilstu viņu aprakstam. :D Lai gan viņiem gan jau ir kāds 1000 pieteikumu. :D Kad cilvēki man iesaka būt pašai un izpaust sevi, viņi, manuprāt, ir drusku tumsā par to, ko tas nozīmē. Būt man nozīmē prezentēt savas sliktās īpašības tikpat ļoti kā labās pat tad (un it sevišķi), ja tas man var izrādīties neizdevīgi.
Es vispār biju domājusi, ka varbūt šis būs dramatisks ieraksts par to, kā man miglojas redze, kad runāju ar cilvēkiem, bet man aizmiga smadzenes, viss ķermenis sācis izslēgties, un līdz ar to mans pirmais ieraksts kopš N rīkojuma tiek atzīts par noslēgtu. Salut!
-
1 commentLeave a comment
- Dienas citāts
- 2/3/14 12:30 am
- "It just goes to show how judgmental society is in terms of sex these days. If you are not having any, you are a prude. If you are having too much, you are a whore. If you are doing it black and white missionary style you are boring. If you are doing it anywhere but the bed, you are trashy. You can't win, really you can't. Unless you are doing exactly the same thing as the person you are talking too, they are probably going to have a judgement about it.
Have you ever accidentally taken the label off of a tin can, and then had no idea what was inside of it? You can't put a label on something when you don't know what is inside. Why then, does society feel like they are allowed to put labels on people, when they have no idea what is inside of them?"
/http://itisnotmyshametobear.blogspot.com/2014/01/lets-talk-about-sex-baby.html#more
-
1 commentLeave a comment
- To do in life
- 9/26/13 06:52 pm
- Noskaties uz normāla datora, kas ir lokings, "house dance", breiks, popings, ņujorkas hip hopa stils. Varbūt es gribu atdoties dejošanai dažādos virzienos pilnīgi visa.
-
0 commentsLeave a comment
- Atgādinājumi un jau izdevušies uzlabojumi
- 7/26/13 12:30 am
- Protams, ka no Thought Catalog.
Stop answering the calls you don’t want to answer, replying to texts you don’t want to reply to, and saying yes to the invites you don’t want to attend. It may be hard to say “no thanks” or ignore a person, but if you feel the urge to, there’s usually a reason for that… And even if you’re just being an antisocial homebody, that’s your prerogative!
Give any heartfelt compliments to people who you genuinely feel deserve ‘em. Tell them your really nice, deep down opinions of them – the stuff that you’d say if they passed away — but since you can actually relay those kind words to them today, take advantage of it.
Do that thing you’ve always wanted to try (e.g. make a short film) but have been too scared, unconfident, self-conscious, etc. to attempt. Just decide — I’m going to give it a real shot and see how it goes.
Focus on now instead of lingering on the uncontrollable. The past is history and the future’s mystery. While the beginning of your story has been written in permanent ink, you’re still the author in full control of how it ends. Make an effort right this minute on a cause or person that matters to you.
Clean up around yourself. As someone who hates cleaning, I know it can seem so undesirable at first thought, but once you start and finish it’ll be well worth it. After living in a pigsty, an organized, dust and grime free home is a much happier one.
Don’t be a pushover. This doesn’t mean you have to be stubborn or rude either, but make a stand for what you believe in and speak up when you’ve been done wrong. It doesn’t even have to be that serious – but I can’t tell you how many incorrect Starbucks drinks I’ve consumed because I was too passive to bother speaking up.
See the story in any current crappy situations, and revel in the fact that you’ll be able to reflect on ‘em and tell interested, funny, sad, emotion provoking tales in the future.
-
0 commentsLeave a comment
- 7/25/13 07:52 pm
- Neko nekad negaidīt - ne labu, ne sliktu. Tikai būt. Tas ir vienīgais veids, kā sagatavoties dzīvei.
-
0 commentsLeave a comment
- 6/17/13 12:26 am
- akdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievsakdievs.
man tūlīt pa ausīm iztecēs smadzenes.
man liekas, ka tas jau notiek.
es nekad mūžā vairs nevarēšu iemigt.
AKMANSDIEVS!
-
0 commentsLeave a comment