- 5/10/17 10:46 pm
- Mans dators apdeitojas, blakus murrā kaķis, augšā kāds drusku negrib gulēt un klusām raud (šķiet, ka mazākais, jo lielākais pretojas daudz aktīvāk), bet pārējais ir kluss. Joka pēc tiku pie aliņa, un jau pēc pirmajiem malkiem viss sāka pūkoties un migloties tā, kā tad, kad nodod asinis. Smaga vate.
Šodien biju interesantā pasākumā, kas lika man smieties un pēc tam nožēlot savu eksistenci. It kā jau smieklīgi - es zinu (vai vismaz N "zina", lai gan viņa tā tieši to nekad nav teikusi), ka tikšu pāri un cauri tai sevis meklējumu fāzei, bet man šobrīd tik ļoti sāp būt blakus talantīgiem cilvēkiem jebkādā jomā. Galvā uzreiz sāk griezties zobrati manas psihes gaļas mašīnai, no kuras iznāku pusbeigta - pasākumā pavadīju pusotru stundu, mājās braucu ar sāpošu, smagu ķermeni, jau atkal mēģinot publiski nesākt raudāt.
"Tu nekad nebūsi tik dzidra un taisna kā Nl, tu esi nožēlojama lupata salīdzinājumā ar viņu."
"Kāpēc tu nevarēji atrast tikpat ērtu vietiņu kā L? Kāpēc noraidīji visus tos stilīgos piedāvājumjs, kas ļautu tev kaut nedaudz sacensties ar viņu?" (Kaut kā man ir radies iespaids, ka mēs sacenšamies vai salīdzināmies jau ļoti sen, un tas mani nogalina.)
"Citi varēja pateikt māksliniekiem paldies, ejot garām, bet tu tikai atkal izlikies neredzama un pagāji viņiem garām. Tā tu nekad ne ar vienu neiepazīsies."
"Tu nekad neatradīsi labu darbu. Cilvēki nekad tevi neredzēs kā vērtību. Tu iznieko savu dzīvi."
"Ir skaistas debesis, zāle un būt dzīvam ir mazliet skaisti par spīti visam. Bet ar to nepietiek. Tā ir tikai tava nožēlojamā izeja, izliekoties garīgai."
"Man tiešām vajadzētu nomirt, jo es neesmu nekas, salīdzinājumā ar citiem. Bet es to nekad nedarīšu, jo citiem sāpēs un man gribas zināt, kas notiks tālāk."
Nākamā terapija bija jāpārceļ par nedēļu, jo man jāvada tas stulbais seminārs, kuram nezinu, kā sagatavoties šādā stāvoklī. Vispār nevaru koncentrēties & tāda sajūta, ka starp mani un visu pārējo ir matēta stikla siena. Bet nav baigās starpības vairāk - terapija sāp, bez terapijas sāp, viss ir viens.
N teica, ka man nav visam terapijā jāpiekrīt, ka varu viņu labot, skaidrot un precizēt. Man tas bija jaunums. Skatos uz viņu un kā kaut kāds milzu mutantu bērns gribu kliegt: "Salabo mani, palīdzi man, vienkārši pasaki man, ko darīt un kā tikt no šī ārā." N palīdz gabalu pa gabaliņam, un reizēm tas mani sajūsmina, bet dažreiz liek zaudēt visas cerības, jo šķiet, ka viņa ir tikpat ļoti tumsā par mani kā es. Jūtos kā slims dzīvnieks, kas nevar pateikt, kas vainas. - 3 commentsLeave a comment
- 5/13/17 11:47 am
-
homebound
Man ir ļoti žēl lasīt par sacenšanos.
Manuprāt, tas, ka man ir ērta vietiņa, bet tev nē, nekādā veidā nav saistīts ar kaut ko, ko starp mums var salīdzināt. Man šķiet, ka mūsu dzīves ir pārāk atšķirīgas, lai jebkad kaut ko salīdzinātu. - Reply
- 5/17/17 11:14 pm
-
Man ir žēl, ka mana galva tādas lietas ģenerē. It kā jau loģiski saprotu, ka neko tādu nevar salīdzināt, bet tam dvēseles stāvoklim jau nevajag neko tādu, kas ir loģisks un pamatots, viņam vajag ēst.
- Reply