- 4/27/18 11:23 am
-
Vakar staigāju pa Pokrova kapiem un sapratu vairākas lietas (tie kapi ir labi domāšanai!). Viens - man ir aizdomas, ka laba lietu kārtība, kas iedveš mieru, nāk nevis no ārpuses, bet no iekšpuses. Tas nav mans neatrastais jaunais dzīvoklis vai saliktā gulta, vai sakārtotā darba dzīve, kas man atnesīs sajūtu, ka esmu mājās. Tas būs miers ar sevi, kas lēnām tur aizvedīs. Kad būs miers, tad pārējās lietas pašas par sevi lēnām nokārtosies (vai, mazliet reālistiskāk, - es tās nokārtošu, tikai bez sajūtas, ka tā ir tāda visu vai neko cīņa ar neiespējamo). Sākumā rūpes par mieru un pašsajūtu nevis visu pārējo, jo tā rūpēšanās, sevis mīlēšana caur darīšanu, ir vienīgais, ko es varu paturēt. Vismaz tā es sajutos Pokrova kapos, kur pēkšņi jutos labi, viss likās paveicams, un tā meitene, kas agrāk gleznoja un rakstīja, un bija klātesošāka sev un citiem, atkal bija kaut kur tepat, gandrīz aizsniedzama. Īstenībā neatceros pārējo, bet šis ir svarīgi - neapmaldīties ikdienas praktisko mazo sūdiņu risināšanā, domājot, ka miers būs pēc nākamā sūdiņa. Tas visu laiku ir iekšā un gaida, kad tam pievērsīsies. Tas ir tik vienkārši un fakin sarežģīti.