Tu neesi nevienam parādā tuvību. Jau ar to, ka viņi dod, viņi saņem. Tu vari likt gaidīt tik, cik Tev vajag.

"Jau ar to, ka viņi dod, viņi saņem." - šis savukārt nereģistrējas man. Vai arī spēju to, ko Tu saki, saprast prāta, ne tik daudz sajūtu līmenī.

:) Nu man laikam tas ir tik ļoti sajūtu līmenī, ka grūti izskaidrot. Tas ir par devīgumu, ko meklēt un apbalvot otrā.

Un cik saprotu, šajā gadījumā devīgums ir vēlme būt pacietīgam un saprotošam ;)

Pasakās princim ir jāuzvar visi daudzgalvainie pūķi, lai tiktu pie princeses.

Un pasakas jau vienkārši ir metaforas dzīvei.

Man patīk tas, ko Tu saki. :) Tas pēc būtības ir apmēram tas pats, ar ko mani cenšas iepazīstināt terapeite un vienlaicīgi tieši pretējais ierastajai "esmu ielāps, esmu ērta, MAN jāgaida un jā(pa)cieš(ās) un jāpielāgojas, citādi cilvēki mani pametīs vai sabruks, un tad pasaule eksplodēs" lomai.

Ja džeks iepazīts tinderī, tad tas būtu brīnums, ja viņam kaut kas kaut kur reģistrētos.
Ir puiši, kuri to visu lieliski sapratīs, bet ne jau tinderī tādus var atrast.

Kā pret to cīnīties? Jo skarbāk, jo labāk. Citādāk tas tīri praktiski nav iespējams.

Kur, Tavuprāt, tos lieliski saprotošos puišus var atrast, un kāpēc viņi ir dzīvo tādā ekskluzīvā nošķirtībā no Tinder pasaules? Man radies iespaids, ka lielākā daļa "brīvo" cilvēku tur ir vai ir bijuši kādā savas brīvības posmā, jo dzīvē vienkārši laikam ir palicis par grūtu iepazīties.

Skarbums ir pilnīgā pretrunā ar to, kas ar mani notiek, ielaižot kādu jaunu cilvēku savā dzīvē. Skaidra un strikta noteiktība gan droši vien jāizkopj.

Īsā atbilde būtu – interešu grupās. Tālāk būtu jāskatās, kas tev šķiet atbilstoši. Tā var būt baznīcas draudze, sportiskas aktivitātes klubs vai kas tamlīdzīgs. Kāpēc dzīvo tādā nošķirtībā – tas principā ir individuāli. Nu, ir cilvēki, kuri, piemēram, nelieto feisbuku. Bet viņus nevar korekti apkopot zem viena “kāpēc viņi to nedara”.

Varbūt es kļūdos, bet tinderi krietni daudzi cilvēki uztver kā seksuālās spriedzes problēmu risināšanas, nevis iepazīšanās rīku. Varbūt ir vērts paskatīties, kādas vēl ir online iespējas iepazīties, par kurām nav izveidojies gluži tāds priekšstats.

Par skarbumu es rakstīju tāpēc, ka, ja džekam ir iedegusies kaisles uguntiņa, tad tajā brīdī maigus mājienus vai aizrādījumus saprast viņam praktiski nav iespējams. Ja tam piekāpjas, tad, manuprāt, par attiecībām, kuras balstītas uz abpusēju cieņu, var aizmirst. Tiesa, ne jau visiem to abpusējo cieņu vajag.

Paldies - šis ir interesanti un palīdz man saprast notiekošo.

"tinderi krietni daudzi cilvēki uztver kā seksuālās spriedzes problēmu risināšanas, nevis iepazīšanās rīku" - šim man gribas tā tīri intuitīvi piekrist.

"ja džekam ir iedegusies kaisles uguntiņa, tad tajā brīdī maigus mājienus vai aizrādījumus saprast viņam praktiski nav iespējams" - man arī bija tāda sajūta, bet ieradums izturēties pret cilvēkiem maksimāli maigi un saudzīgi mani bremzē. Jāmācās. Te gan gribas piebilst, ka šis varētu būt ne tikai par džekiem - pāris reizes esmu pati piedzīvojusi tādus mirkļus, kad tikai pēc tam saprtotu, ka tas džeks taču mēģināja noturēt distanci, atkāpties, atvadīties vai pat īsti nebija ieinteresēts meitenēs, kad es viņam uzmācos kā tāds kaislīgās mīlas viesulis, savu "gribu" izvēlēdamies sajust daudz spēcīgāk par viņa izvairību.