Tas, ko sajūti - to vienkārši nevar noformulēt viennozīmīgi vārdos. Un kad to noformulē, tas iegūst formu, sacietē, paliek viennozīmīgs un skaidrs.
Nav jau tā, ka vārdi nokauj patiesumu. Vienkārši vārdiem ar patiesumu ir maz kopsakara.

Nu ja, es jau par to pašu.

Tas ir tāpat, kā atstāstot ceļojumu - ar laiku tas stāsts noapaļojas un tu vairs pats netici, ka stāsti par sevi un to, ko patiešām esi piedzīvojis un izjutis.

Tāpēc jau cilvēki taisa izrādes, filmas, mūziku - ka ar vārdiem bieži ir par maz. Griškovecs, piemēram... Ja lasīsi viņa izrādi - nu nebūs tas pats, kas redzēt, dzirdēt.
Bet tā izveidotā forma - viņa jau nav melīga. Viņa nav nepatiesa. Viņa ir tikai nepilnīga.

Bet ja nepieraksti, tad pazūd un nevar tikt klāt pat kā attēlam. Vismaz man tā ir.

Jā, daudzas lietas aizmirstas pavisam. Gadās, ka lasu kādu vecu dienasgrāmatu un - bāc! - atklājas kāds vesels aizmirsts cēliens no dzīves. Vai arī pilnīgi pārsteidzošs atklājas tas veids, kādā esi tobrīd domājis. Bet dažreiz uzpeld nepatīkamas lietas. Es slikto atri aizmirstu un piedodu, piemēram. Un te pēkšni lasi un brīnies - kā, vai tiešām tas cilvēks kādreiz tik nodevīgi un draņķīgi izturējies? Tā ir tā nepatīkamā puse - jo dienasgrāmatā, ja vien neraksta ļoti kārtīgi un regulāri, visbiežāk ieraksta tās ļoti sliktās vai ļoti labās lietas. Un sikto ir vairāk. Un nav forši tās akal uzjundīt.
Bet ceļojiumi - tos vajadzētu glabāt tikai bildēs un nekad nepārvērst stāstos.

bet zini, es kā eksemplārs, kas ir sodīts ar visa atcerēšanos līdz vismuļķīgākajām detaļām - telpas, apģērbi, žesti, pat smarža notikumiem man ir, - varētu teikt, ka tas necik neko neuzlabo. Taisni otrādi. Tāda bagāža ir smacējoša. Protams, ir iespējams, ka man tikai šķiet, ka es atceros tās sajūtas precīzi, ka es īstenībā tās tagad interpretēju cauri tai bagāžas prizmai.
Ir lērums ar visādām grabažām, kuras tikai traucē saredzēt šī mirkļa asumu, un no tādas pozīcijas raugoties, cilvēks, kam nav jāatcerjājūt vecās lietas, zināmā mērā ir tīrāks.

tu the darjeeling limited jau redzeeji?

tā filma ir par šo

nupat, pirms stundas no tās pārnācu. Ļoti.

es vakarnakt mājās noskatījos un arī padomāju ka ļoti. un vēl padomāju ka.

nu ja.

Nu, nav tā, ka man trūktu detaļu. Krāsas un smaržas. Tauste. Piemāram, kā ir, kad pelēku, saulē sakarsušu smilti pagalmā rok bez lāpstiņas un nagi piedzenas pilni ar zemi.
Un tā arī uz priekšu, līdz nesnai pagātnei, tikai mirkļi. Sīki uzliesmojumi, kuros ir ļoti konrētas un pārliecinošas sajūtas, bet nav konkrētu atmiņu. Kurš ko darīja, kurš ko teica. Es neatceros neko.

Mmm, Zeļlu iela 3, Mildas tante ar saviem suņiem..
Viņu nesen satiku turpat Āgensk.tirgū, saka, ka mājas saimnieks visus jau gandrīz izlicis [viņai būšot jauns dzīvoklis!], taisīšot mājas kapitālo remontu un celšot vēl vienu jaunu māju kaut kur turpat blakus.
Skumji, nedaudz skumji..

Mildas tante ar suņiem un zosīm:) Es viņu satiku pirms gada.
Man gan ļoti gribētos zināt, kas tu esi...