Oi, šitie pannas stāsti un laiks laukā, kas ar vētru mani uzmodināja ap pustrijiem, atgādināja kaut ko pavisam saldsērīgu. Kā reiz ar skolasbiedriem aizbraucām uz Salacgrīvu, kur vienai meitenei klajumā bija lauku māja. Un vakarā nevienam nebija drosmes vienatnē aiziet līdz mazmājiņai, pat ar kabatas bateriju ne. No tumsas nāca TĀDAS skaņas. Sabēguši istabā, posāmies gulēt. Man atņēma segu un tā kā kopš neatminamiem laikiem nespēju publiski atkailināties, jutos ļoti slikti. Vēl jo sliktāk tāpec, ka turpat bija meitene, kuru vēl arvien uzskatu par pirmo mīlestību. Pēc tam mēģināju aizmigt. Ārā klabēja, grabēja un žvadzēja, miegs nenāca un nenāca, bet blakus istabā sačukstējās meitenes. Un es pat nezinu, kas no tā visa bija pats briesmīgākais.

Mezha viduu internets? nu kruta!

iemidzinoša grāmata
Ja sho ne panna ne nazis nennem, tad vienmeer paliek iespeeja uzbruceejam palasiit priekshaa aizmidzinoshu graamatu :))

Man patīk tavs domu gājiens!:)