- otrā dienas puse
- 15.8.07 22:17
- jeb Ar mani notiek kaut kas nelāgs, lai gan jūtos es nepamatoti jautri, viegli un labi.
Kā jūs zināt, es sāku lietot pretsmēķēšanas zāles Zyban. Pēc pieradināšanās perioda (1 tbl dienā) es jau trešo dienu ēdu divas, tas ir – pilnu devu.
Man jau iepriekš bija novērojamas dažas blaknes, kā, piemēram, sausa mute, no rīta viegla nelabuma sajūta. Taču šodien sākās kaut kas pavisam jocīgs.
Acīmredzot anotācijā minētais atmiņas zudums un apjukums (par apjukumu sauca arī to stāvokli, kurā nonāca mans papus pāris nedēļu pirms nāves, bet laikam taču apjukumam var būt dažādas pakāpes.)
Pēc tās ņemšanās ar veļas mašīnu un pa dārzu (skat. iepriekš) es devos bekot.
Nē, es mēģināju doties. Jo es visu laiku pazaudēju priekšmetus.
Tas ir tā – tev rokā ir, piemēram, mobilais, bet tu neatceries, kur ir šķiltavas. Tu atceries – ā, augšā, - uzkāp pēc šķiltavām un atstāj tur mobilo. Tādā garā. Labi, tā gadās visiem. Bet tā, ka tas notiek vismaz pusstundu un es vienkārši netieku ārā no mājas – tā vēl nebija gadījies. Pie tam priekšmetu jau nebija daudz – atslēgas, šķiltavas, cigaretes, sēņu nazītis, odu smēre, mobilais.
Pusstundu!
Ā, un pa vidu vēl bija labs moments. Man tas mobilais tāds maziņš, starp ausi un plecu grūti noturēt, bet esmu kaut kā iemanījusies, ar grūtībām un stīvu sprandu. Nu, un es kaut ko daru ar rokām, man zvana, es iespraužu mobilo attiecīgajā vietā un parunāju. Un tikai kādas 10 minūtes vēlāk attopu, ka esmu jau sen beigusi runāt, bet vēl staigāju ar to telefonu iesprausto!
Labi, beidzot visu savācu un devos ceļā. Biju nolēmusi braukt uz Tālajiem Mežiem. Pie stūres jutos tāda kā noreibusi, kā iedzērusi. Vienubrīd attapu, ka braucu pa ātru, ka nepiefiksēju līkumu – tikai pēdējā brīdī.
Nezin kā atcerējos mobilo telefonu. Sāku meklēt. Nav. Bet Tālajā Mežā bez mobilā nevar – ja nu smiltīs ieperas, vai kā.
Labi, esmu kādus 2 km no mājas, braucu atpakaļ. Mobilais guļ uz beņķīša mājas priekšā. Gandrīz bija bailes doties vēlreiz, tomēr saņēmos. Braucu, ārprātīgi koncentrējoties. Un aizbraucu. Salasīju atkal daudz gaileņu. Bija tādas vietas, nu, es tādas nebiju redzējusi. Kā nosēts. Sākumā liecos pēc katras, tad notupos, tad jau nometos uz ceļiem, tad slīpi uz sāna, gandrīz vai guļus. Visādas gaileņu lasīšanas pozas izmēģināju.
Laimīgi atgriezos mājās un nolēmu aizlaist līdz jūrai. Es braucu uz jūru ar mašīnu, un labu gabalu no ciema centra, kur pēdējā laikā daudz cilvēku. Tur tāds labi iebraukts makšķernieku ceļš iet teju līdz jūrai. Pati gan parasti tik tālu mežā nebraucu, bet – nez kas mani dīdīja – šoreiz laidu līdz ceļa galam. Un uzsēdos uz kaut kādas sūda saknes! Nu, tā pamatīgi uzsēdos. Ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Ko darīt, ko darīt? Zināju, ka aiz manis nāk tā inteliģentā meitene ar ļoti īsajiem matiem un mazo metiņu. Ļoti īsi mati vienmēr izskatās inteliģenti. Un tagad viņa mani te redzēs, tādu bomzīgu, neuzposušos, bet, galvenais – iepērušos! Sak, tā tev vajag, kāpās braucēja! (Lai gan es tiešām ne kāpās, tik pat to ceļu, un es pat svešus mēslus no jūras nesu mājās, tukšas pudeles un tā – bet to taču es viņai nestāstīšu, vai ne?) Tāds kauns, tāds kauns un pazemojums! Pavisam apjuku.
Apjukumā pametu autiņu kā ir un, asarām birstot, tesos uz jūru, kamēr šīs vēl nav pienākušas. Un jūrā uzreiz pa labi (a viņas vienmēr pa kreisi).
Skatos – iznāk. Aiziet pa labi. Es žigli, hops, jūrā iekšā, no jūras ārā (lai redz, ka es peldos, lai nepadomā, ka es kaut kāda trakā, atbraukusi 2 minūtes pie jūras pasēdēt) un, davai, prom, uz mašīnu, cerībā kaut ko sačiņīt, kamēr šīs vēl neiet mājās. Lai neierauga manu kaunu.
Zvanu kaimiņam L. – sazvanīt nevaru. Beigās ar kaut kādu mistisku spēku un P. Telefonisko padomu palīdzību izkūlos no situācijas, nobumsījos nost no tās sasodītās saknes. Un prom!
Pretīm L. mājām ienāca prātā doma ieiet elpu atvilkt, un pēc tam varbūt no viņa mājas vēlreiz uz jūru aiziet. Nopeldēties tā pa īstam un kārtīgi.
Nu, pasēžu tur pie L., pasēžu un eju peldēties. Skatos –pie jūras dīvāns. Zvanu – kas tas par dīvānu, tavējais? Jā, manējais. Nu labi, tad varu lietot. Visas mantiņas rūpīgi salieku. Man tāds melns maciņš ieviests, kur svarīgāko glabāt (nu, to pašu telefonu, atslēgas u.t.t.) Cilvēku nav, iešu pa pliko. Peldu ilgi, ūdens šodien tādām straumēm – te ļoti silts, te jau vēsāks. Norīvējos ar dvieli, apģērbjos, tinu uz mašīnu. Brumm, brumm! - un mājās. Bet galvā visu laiku tāds kā ķirsis, lai gan alkohols vēl nav lietots. Izkarinu drēbes, sāku sev ēst gatavot (liellopu gaļas fileja ar gaileņu mērci un sviesta pupiņām), kad pēkšņi nez kā iedomāju mobilo telefonu. Kuri ir? Nav. Ieskaipoju P, lai zvana. Staigāju pa māju un ap māju, un mašīnā klausos – nav. Būs palicis uz tā dīvāna. Rauju atpakaļ uz L. jūru – brumm, brumm, brumm. Skrienu pa kāpām kā tāds kino varoni, klupdams, krizdams. Dīvaini – nodomāju – redz, ka paskriet arī vēl varu.
Dīvāns saulrietā izskatās ļoti romantisks. Pieskrienu klāt – ir, ir! Guļ mans mīļais! Paķeru, un uz māju.
Tikko paēdu, bez jebkādiem starpgadījumiem.
Un kopumā uzskatu, ka veiksmīga un interesanta diena pavadīta. Kazi, rītdiena būs vēl interesantāka. - 3 rakstapiebildīšu
- 15.8.07 22:36
-
nu nevar tevi tur vienu tā atstāt!
- piebilst
- 16.8.07 10:16
-
kā tās zāles darbojas?
- piebilst