- gruzdēšana
- 8.8.03 11:08
- Jā, jā, - es gribu dedzināt dzīvi. Kurš tad negrib. Tas ir tik skaisti. Ne ambīciju, ne pretenziju. Kaut ko par to rakstīja Pjatjigorskis RL, bet es visu neizlasīju, tāpēc atvainojos, ja pēkšņi kaut kas pazīstams pavīd - es nezogu. Vismaz ne apzināti. Vismaz ne domas (tikai konfektes supermārketos).
Bet tā dedzināšana - tā ir lieta, kas prasa sasodītu gribasspēku. Nedarīt neko lietderīgu. Vienkārši būt.
Ir, protams, daudz palīglīdzekļu. Alkohols, narkotikas, kaislība. Ar tām vieglāk, - dzīve sadeg it kā pati no sevis, bez lielas piepūles. Esmu pamēģinājusi ar alkoholu un kaislību. Tomēr mana pienākuma apziņa neļāva aiziet līdz galam. Vai arī - ļāva atgriezties (no gala).
Bez dedzināšanas, protams, nav tas. Skumji kaut kā, nemākslinieciski.
Un dedzinātāji skatās uz tevi no augšas. Tu viņu acīs esi tāds nožēlojams sīkumains savas dzīves taupītājs. Gnīda.
Bet tā sadegšanas liesma - tā reizēm smird un izdala milzīgi daudz kaitīgu blakus produktu, indīgu gāzu, kodīgu sodrēju. Un maz gaismas, pārāk maz gaismas.
Parasti. Ne vienmēr.
Bet degošie jau to neizna.
Un tā es gruzdu. - 3 rakstapiebildīšu
- 8.8.03 12:23
- piebilst
- 8.8.03 14:30
-
tas ir tikai eifēmisms
- piebilst
- 8.8.03 19:20
-
un kas tev par daļu?:) Bē.
- piebilst