- 25.11.06 18:32
- Es neesmu laukos.
Opis slimnīcā, kardioloģiskajā intensīvās terapijas nodaļā. Vakar domājām, ka viņš nomirs. Nu, patiesībā viņš tiešām mira (pulss, kad atbrauca ātrie - 30 sitieni minūtē, spiediens 40/65), bet tika izglābts.
Šodien pa dienu pie viņa. Neko daudz nesaprot, sit man un lamājas. Visu laiku jācīnās, lai nenorauj vadus vai skābekļa masku, negrūž nost segas, nemēģina celties. Piecelties gan viņš nemz nevarētu, bet izkrist no gultas gan.
Vakarā jāaizbrauc vēlreiz.
Kad es aizeju, viņu piesien.
Daudz pārdomu, bet rakstīt par visu to negribas.
Un vēl tas sasodītais samits, nesaprotami, kur lai liek mašīnu un kā varēs izbraukāt uz to slimnīcu. - 12 rakstapiebildīšu
- un neraksti ar..
- 25.11.06 20:25
-
Visu laiku jācīnās, lai nenorauj vadus vai skābekļa masku, negrūž nost segas, nemēģina celties. tas tāpēc, ka vēl dzīvot grib... cīņa ar visu, kas kaut jel kā traucē. kad ir tikai dzīvotgriba, tad ļaujas sajūtām. sāk valdīt daba, nevis saprāts. instinktiem maska, segas, vadi u.t.t. ir drauds. instinkti cīnās par palikšnu...
ja cilvēks grib palikt un cīnās par to, tad parasti paliek.bet te es runāju pēc savas niecīgās un personiskās pieredzes šāis sauleē</i>... - piebilst