Jā....
Te nu laikam ir īstā vieta, lai no maziem sadzīiskiem grēkiem tapinātu lielu romantikas ēku.
Pardon, tas nebija domāts ciniski.

Saprotu. Pie vainas nostalģija.

Par nostalgiju.
Taas ir sasodiiti skaistas lietas un vietas, kas ljau grimt senaas jaukaas sajuutaas.
Man taadas bij divas. Viena no taam ir maaja Rolavaa(pie Liepaajs) kur beerniibu pavadiiju, otra, Bernaatos kur vasaras dziivoju. Maaja Rolavaa bij sarkanu kiegelju celta, absoluuta padomju laiku baraka. Tachu tai dziivojt liidz 6 gadu vecumam izjutu ko noziimee klausiities naagjes pljuncii kurkstam, kas ir teevam beerzu sulas zagt lai taas dzerot klausiities nagju korii ar draugu Tuutinju, lasiit zemenes mammai tuveejaa mezhaa un miiciities pa maaliem. Bernaati, tas bij bishku veelaak, tachu skaisti,. Veca juurnieku maaja ar salmu jumtu, riju, divaam kleetiim ar visaam roku dzirnavaam. Mana mamma seetaa chigaanu svaarkos, kleetii atrastaam pirmaa pasaules kara patronaam un pulksteni ar dzeguzi.Ttepat atmaliijushaas Rucavnieces ar savu "puisiins" un Baartas tumshie, zivju pilnie uudenji.
Bija skaisti, un ikreiz kad to atceros mani paarnjem ljoti siltas izjuutas.
Braucot uz Liepaaj, pagriezienaa no kalna pirms Rolavs redzu savu veco maaju, un ikreiz nodomaaju ka vajadzetu tur piebrauk. Tachu nekad no neesmu izdariijis, kaut sirds velk. Kaadus gadus 5 atpakalj biju Bernaatu pusee un nodomaaju iegriezties tais vecajaas maajaas., tikai un vieniigi nostalgijas dziits. Lai vecaas sajuutas, emocijas da vels zina ko atkal sajustu.
Maajas bij izpostiitas kleeshu vairs nebij, samu jumts tik gabaliem un apkaar izpostiita vide.
Es nerakstiishu par sajuutaam kas radaas. tachu taas vareetu buut tuvu tam ...

Skaisti iesākās, nekā nebeidzās.

tas nav stāsts, tā ir dzīve.

Tieši tāpēc.

Saprotu tevi.

Interesanti, vinja nokauneetos, ja, gaidiijusi tevi ar viinu un rocinjas patureeshanu, sagaidiitu kurjeru, kursh prasiitu parakstiities par suutiijuma sanjemshanu?

viņa gan zināja, ka pati nebraukšu. par to kurjeru - tā bija viņas ideja.
- vai jums, te Latvijā, nav tāds serviss?
eh, nu, droši vien vispār viņa nokaunēsies, kad atjēgsies. ka vispār man zvanījusi. bet nu pilnīgi nav, par ko.
tagad droši vien mēs kaunamies abas, un tas ir vēl sliktāk.

Par ko tad tu? Par to, ka vinja tev beerniibaa patika, vai par to, ka tu nevari aizsuutiit viinu uz 20vaiciktur gadu senu pagaatni?

baac, tev nevajadzeeja. pasauli un alkaanus nesalaapiisi.

tas arī tiesa, bet laikam jau atmiņu dēļ. uz bērēm jau arī iet atmiņu, ne tā miroņa dēļ, ne?

dazhreiz uz beereem iet dziivo deelj.

jā, protams. galvenokārt. bet arī atmiņu dēļ- tad, ja mirušais mums ir kaut ko nozīmējis.

man neviens nekad nav nomiris, vakar tieshi runaajos par to. ka labpraat palikshu laimiigaa nezinjaa par to, KAA tas ir.

morāle: vajadzēja dot kurjeram.
labāk vēlu nekā nekad

jā.

Jā.

varbūt rīt jāazisūta?:) bet tas jau atkal būtu tiešs pamudinājums uz žūpošanu. ja nu cilvēks jau atkopies.

nedomā vairs par to, kas nokavets, tas nokavēts.

kaut kā negribas ticēt, ka viņai to vīnu tik dikti vajadzēja. Varbūt vnk bija iemesls Tev piezvanīt ar cerību Tevi satikt?..

Izklausās pabriesmīgi.
Kārtēja nodzertā nelaime?
Ja tā, tad ne viņa vairs atceras, ko to solīji, ne nu kā. Ko te vēl runāt par kaut klādu nokaunēšanos...
Un tu skaidri zini, ka tā jubileja tiešām bija?

nu droši vien jau bija. bet es vēl pēc tam tā padomāju, ciniski, protams: ja es būtu to pudeli aizsūtījusi, tad jau arī amats būtu rokā. tad zvanītu atkal un atkal, vīnu pasūtīt, naudu aizņemties. nē, es pat nenosodu, bet es zinu, kā tas notiek, ir jau pieredzēts. tas cilvēks ir nelaimīgs un slims, tu palīdzi vienreiz, otrreiz, un patiesībā - tā jau nav palīdzība... un tad apnīk tā mūžīgā aizņemšanās un neatdošana, un tad tik un tā tu beigās vairs nedod to naudu, nepērc to pudeli.

un varbūt labi, ka tā.

borings