- 6.7.06 22:56
- b.v. tikko stāstīja:
braukuši tai laivu braucienā gar stāviem krastiem un puika pēkšņi sakot, lai pietur - viņš gribot uzskriet
augšā. Tēvs tielējies, ka grūti piestāt, un lai čurā tepat no laivas, draugs tincinājis- priekš
kam, priekš kam. Bet puika ietiepies - lai pietur un viss. Beigās atklājis iemeslu: viņam esot tāda sajūta, ka, uzkāpis tur augšā, viņš varbūt ieraudzīšot brīnumzemi. Tā viņam jau esot bijis. Piemēram, vienreiz - uzrāpies kaut kādā kalniņā un tur acīm paveras brīnumzeme - līdz apvārsnim nopļauts lauks.
Skaisti.
Apstājušies, puika uzskrējis, bet šoreiz nekādas brīnumzemes neesot bijis.
Katrreiz jau nevar būt.
Bet man arī ir bijusi tā brīnumzemes sajūta. Es to pazīstu. - 3 rakstapiebildīšu
- 6.7.06 23:04
-
izlietu ūdeni nesasmelsi, taču noslēpsi gan
brīnumzemes sajūta man ir vienmēr, kad dzirdu tamlīdzīgas sarunas.
- piebilst
- 6.7.06 23:05
-
gribēji teikt - muļķu zemes?
- piebilst
- 6.7.06 23:42
-
Ir Gaujā viens tāds gabals. Nē, stāvu krastu tur nav - tikai viens, bet tajā pašā visi grib kā negudri kāpt. Vienīgais skaistums ir skats uz upes baseinu.
- piebilst